Vistu turēšana ziemas laikā dažiem mazo ganāmpulku īpašniekiem var būt īsts izaicinājums. Iestājas tumšie rīti, drēgnās dienas, saule lāgā neparādās, kad jau vakars klāt. Vistas pārstāj dēt un kāds tur brīnums, ka olu mīļiem šis nav patīkamākais laiks.
Tā nu izlēmu uzrakstīt pāris knifiņus par dējējām ziemā - kā nodrošināt vistiņām siltumu, kā pasargāt no plēsējiem un kā parūpēties, ka olu skaits tik drastiski nekrītas.
#1 Siltais namiņš
Ja ziemas laikā vistu kūtiņa būs silta, droša un mājīga, vistas jutīsies kā septītās debesīs. Sagatavojot kūtiņu ziemai, svarīgi novērst visas iespējas - alas pie pamatiem, caurumus sienās, durvju šķirbas un lūkas, pa kurām pie vistām var piekļūt nelūgts viesis. Šāda spraugu aizpakošana, varbūt pat aiznaglošana, novērsīs ne tikai ienaidnieka piekļūšanu, bet samazinās siltuma zudumus, neļaujot ieplūst aukstam gaisam. Taču pārcensties arī nevajag, jo vistu kūtiņā jābūt labai gaisa apmaiņai, citādi putni cietīs no skābekļa trūkuma. Tāpēc jāpadomā par labu, bet galvenais drošu, ventilācijas sistēmu.
Tāpat jādubulto guļasvietu skaits, jo iekužināšanās sausos un smaržīgos salmos palīdzēs vistām ilgāk saglabāt siltumu.
Lieki teikt, ka jāseko līdzi kūts smaržām, ja gaiss kūtiņā ir tāds, ka no smakas acis asaro - salmi jāmaina. Pie vislielākajiem mīnusiem siltuma nodrošinājumam novietnē var ievietot eļļas sildītāju, tik jāpielūko, lai šis pasākums neizvēršas par traģēdiju.
#2 Kā saglabāt vistiņām vienmērīgu dējību?
Mazo ganāmpulku īpašniekiem ziema nozīmē tikai vienu - nekādu olu! Ja dzīvo saskaņā ar dabu, tad, protams, klukstētājas tevi aplaimos ar vienu olu nedēļā, bet ko darīt, ja ar vienu olu ir par maz un, aij - kā gribas vairāk?
Pirmkārt - lielākais iemesls, kāpēc vistas pa ziemu nav tik čaklas dējējas, ir saistīts ar dienas gaismas trūkumu - nav saulītes, nav oliņu. Lai regulāri dētu olas, vistiņām vajag 14 stundas dienassgaismu, taču pie mums ziemā saule paceļas 9—10° virs horizonta un dienas garums ir 6—7 stundas.
Varētu domāt - kāds sakars dienas gaismai ar dējību, taču atklājas, ka visai ciešs. Dienas gaismas neesamība putniem signalizē, ka šis nav drošs brīdis dēšanai, tātad ieslēdzas izdzīvošanas instinkti. Maz gaismas liecina arī par aukstiem laikapstākļiem, un tā mazā vistas galviņa zina, ka aukstumā cālīši neizdzīvos - tātad reprotuktīvie procesi snauž un olu vienkārši nav.
Taču pie dējības krituma nav vainojama tikai dienas gaisma. Ziemā arī vistām ir vēsi un tās dēj mazāk, lai saglabātu sevī siltuma rezerves, ko citādi patērē dējot olas. Tā, kā barība ir enerģijas un siltuma avots - ziemā vistas vairāk jāpiebaro. Tāpat pie labas sabalansētas pārtikas nedrīkst aizmirst vistas padzirdīt. Tikai labi padzirdītas vistas dēj olas, jo olas pašas sastāv no 75% ūdens. Rezumē īss - organismā nav šķidruma, olu nebūs.
Vēl viens iemesls, kāpēc vistas mazāk dēj, ir tīri saprotams un dabisks - tās vienkārši vēlas atpūsties un uzkrāt spēkus. Tas ir katra saimnieka paša lēmums, ļaut tām atpūsties, vai piestrādāt pie iepriekšminētā (siltums, labs mākslīgais apgaismojums, laba barība un ūdens), lai vistas arī ziemā aplaimotu ar olām.
Piebildei - ja kūtiņā ir gaisma, tad jāparūpējas, lai jau pirmajās rīta stundās barības trauki būtu pilni un ūdens nodrošināts, jo tiklīdz klukstītēm acis vaļā, parādās apetīte.
Turklāt - ja ļoti gribas olas arī ziemā, bet tomēr vēlaties, lai vistas ziemas periodā paņem atvaļinājumu no dēšanas, vasarā uzkrātās olas var saldēt - atsevišķā traukā uzglabājot dzeltenums, atsevišķā baltumu.
#3 Barība
Vasarā vistiņas dodas brīvsolī pa aploku, pagalmu vai dārzeņu lauku. Mielojas ar kukaiņiem, zālīti un čibina akmentiņus, taču, ja ziemā vēlas ēst svaigas olas, vistu ēdienkarte mainās un ir ļoti jāpielāgojas viņu pieaugošai ēstgribai.
Ziemā vistām vajag mazāk proteīnu saturošu pārtiku, tā vietā uzsvars jāliek uz ogļhidrātiem, kas palīdz vistām saražot sev siltumu. Turklāt ziemā vistas patērē par 1,5 procentiem vairāk barības, kā vasarā.
Liela problēma, par kuru saimnieki piemirst ir aukstās klona grīdas, kas nereti apledo, līdz ar izkaisītajiem graudiem un izšļackāto ūdeni. Tad vistiņai atliek tikai noskatīties, kā barība ir turpat piekājām, bet klāt netiek. Tāpēc vislabāk barību bērt silītēs.
#4 Dzirdīšana
Jau minēju, ka vistām ūdens ir ļoti svarīgs. Vēl vairāk - vistas pašas satur 65% ūdens un, ja vien vistas sajutīs slāpēs, tās uz vairākām dienām pārstās dēt. Lai nu kā, nav jābūt lielam zinātājam, lai saprastu, ka ziemā ūdens bļodiņā ļoti ātri sasalst, taču tāpat kā ziemā klukstītes vairāk ēd, tās arī biežāk vēlas padzerties. Lai svaigs ūdens bļodiņā, tvertnītē, dzirdnē būtu pieejams nepārtraukti ir divas iespējas - to ļoti bieži mainīt vai iegādāties apsildāmu trauku, kas neļaus pārvilkties ledus kārtiņai.
#5 Plikās vistas
Līdz ko dienas paliek tumšākas, vistas sāk mest spalvas, citiem vārdiem - maina kažoku. Šis process ir dabisks un nav apturams, taču mēs varam palīdzēt, lai tas noritētu ātrāk.
Kad vistiņas ir mazas, tās iziet cauri diviem šādiem spalvu kriteņiem. Pirmo reizi 6-8 dienās pēc izšķilšanās, otro reizi laikā no 7-12 nedēļai. Otrā spalvu kārta turēsies līdz tās kļūs par pieaugušām meitenēm un tad, trešo reizi tās spalvas mainīs 12. mēnesī.
Arī spalvu krišanas laikā dējība samazināsies vai aprausies pilnībā. Tas tālab, ka vistām nepieciešams ļoti liels proteīna patēriņš, lai dētu olas un paralēli ataudzētu jaunās spalvas. Cik garš, tik plats - tās priekšroku dod spalvu nomaiņai, olu dēšanu atstājot otrā plānā.
Ja vēlamies palīdzēt un paātrināt šo spalvu atjaunošanas posmu, vistām tomēr vairāk jādod proteīnu saturoša barība un der padomāt arī par vitamīniem.
Svarīgi!!! Šajā laikā, lai vai cik mīļa būtu kāda vistiņa, to nevajag ņemt rokās vai bužināt, jo spalvu krišanas process ir sāpīgs. Tās ir viegli ievainojamas un pašas jūtas nožēlojami bezspēcīgas.
Stap citu, tas ir arī labs laiks, lai aplūkotu vistas tuvāk un saprastu, vai tām nav utis, blusas. Ja tādas ir, vislabāk padomu prasīt veterinārārstam.
#6 Ienaidnieki un citi ļaunumi
Ziemā visiem klājas smagi - arī plēsējiem, tāpēc tie nepakautrēsies uzbrukt gaišā dienas laikā. Tas ir vēl viens iemesls, kāpēc vistas nevajadzētu laist brīvi pastaigāties. Vislabāk, ja vistu kūts būs pietiekami plaša, kurā tās var brīvi izstaipīt kājas, vai sliktākajā gadījumā, tām būs neliels, norobežot pastaigas laukumiņš, pa kura apakšu nieviens negausis nevar izrakties cauri.
Ļoti jāpiedomā pie mīnus grādiem, jo vēl viens neredzams ienaidnieks ir sals. Ja vistiņas ir apsalušas, tām parādies tumši plankumiņi vai tumšas brūnas sekstītes maliņas. Lai vistas ejot ārā neapsaldē kājas, uz zemes var noklāt egļu zarus.
Bet par bioloģiski audzētām vistām un iegūtām olām komercnolūkiem var palasīt šeit