Personīgi man dārzs nekad nav bijusi vieta, kur kaut kas aug. Nu, tā vienkārši aug un viss. Man dārzs nozīmē cīņas un pasaku valstību. Lai kā es alktu būt gaisīga, ēteriska būtne, kura harmoniski latviskā dzīvesziņā slīd starp ābelēm, pa ceļam viegli papurina burkāna matus un starp ēdienreizēm pielūdz permakultūras dievus, nu nē! Tas man nepiestāv. Pilnīgi garām.
Man vajag izaicinājumu. Kaut ko tādu, kā dēļ ir vērts celties, paķert kafijas krūzi un, nelāgu priekšnojautu pārņemtai, mesties ārā pa durvīm. Štrunts, ka rīta rasā slapjām galošām var izmežģīt potīti vai nokrist uz deguna, mans uzdevums novērtēt frontes līniju!
Ir taču jāredz, ko pa nakti izdarījusi salna, cik kritušo tā atstājusi. Ko darījis pazemes plēsoņa kurmis, vai viņa ļaunais plāns ir īstenojies? Vēl tie glumie gliemeži. Vai to nepiebarojamā apetīte nakts aizsegā ir uzglūnējusi manām salātlapu dvēselēm? Man tas viss ir jākontrolē un, kā tādam burvim, jāparedz ļaundaru turmpākie nodomi, jārada aizsarglīdzeklis.
Bet, lai manis dārdētie lāsti pār viņu galvām izskatītos ticami, ir jāpieaicina klausītājs - parasti vīrs vai bērni - un jānorāda uz postažu, ko tie neģēļi manā zemē pastrādājuši. Man ir jāuzrunā šī tauta (šie 3 pacietīgie klausītāji) un jāmotivē stāties pretī visaptverošam ļaunumam, kas uzglūn manam dārzam, manai zemei, manai svētvietai. Parasti tas beidzas ar to, ka viņi paklausās un aiziet, bet... nekas. Gan mēs tur nonāksim. Tad es atrocu piedurknes un ķeros pie darba.
Taču tanī pat laikā atzīstos, ja nebūtu šo neģēļu, ja man nebūtu šīs cīņas, es dzīvotu melnbaltu, garlaicīgu dzīvi.
Šogad man ir jauns plāns
Tā kā man ir mazdārziņa zeme 6 km no Valmieras, savu pirmo garšaugu dobju projektu pērn uzsāku tur, taču tas bija tikai daļēji veiksmīgs.
Dilles, redīsi, loki, pētersīļi, sīpoli un piparmētra pagājušajā vasarā izauga ļoti labi. Daļu garšaugus sagriezu un saliku pa porcijām saldētavā. Arī sīpoli izdevās pareizajos apmēros, vienai porcijai viens. Parasti sīpols ir pārāk liels un mētājas pa ledusskapi, līdz neizmantotā pusīte sačākst un nonāk miskastē. Taču selērijas, kabači un salāti man neizauga. Tos nokāva sausā vasara, jo es nespēju visu aplaistīt. Tā vai citādi, pagājušais gads uzsita asumu, tāpēc tagad domāju darīt to pašu, tikai lielākos apjomos. Atšķirībā no iepriekšējā gada, šoreiz mēģināšu dārzu ierīkot savos laukos Piebalgā.
Vispirms jāsaka, ka laukos tīkamā vientulība ir tikai šķietama. Īstenībā tu tur nekad neesi viens. Ja paliec kluss, vari novērot potenciālos dārza ienaidniekus - kūmiņu, bukus, dzērves, zaķus un mūsu piemājas dīķī tagad mīlas serenādes pēkšķina meža pīļtēviņš. Taču gadījies arī no rīta pamosties, uztaisīt kafiju, iziet ārā un secināt, ka pie tevis atnākuši kaimiņa gaļas liellopi. Tie ne tikai "ielabojuši" pagalma augsni, bet arī noēduši visu, kas trāpījies ceļā. Tāpēc pirmais likums pretī garšvielu dobēm skan - tiec vaļā no kaimiņa un viņa govīm! Nu labi, nē. Pirmais likums ir tāds, ka dārziņam jābūt iežogotam.
Tieši ar to mēs arī sākām, ar žogu. Pirms daudziem gadiem, "Sadales tīkli" demontēja veco elektrolīniju un vīrs nolēma, ka jādabū izceltie stabi, jo gan jau saimniecībā noderēs. Veselus astoņus gadus tie gulēja sakrauti kaudzē un likās, ka tā īstā diena tā arī nepienāks. Jau kļuvu nikna, ka, pļaujot zāli, vienmēr tai kaudzei jābraukā apkārt. Ne nu tā skaista, ne nu noderīga... līdz iestājās īstā gada, īstā mēneša pilnmēness un vīrs tos sagarināja ierakšanai zemē.
Bedri izrakām dziļu, gandrīz līdz goblinu tuneļiem. Tādu, lai pāris gadus šis nožogojums nav jāpārtaisa. Ir cerība, ka reiz man būs kārtīgs dārzs, bet pašlaik tādam pilotprojektam un dažām garšaugu dobēm pietiks.
Kad bedre izrakta, viss nolīmeņots, es bēru iekšā zemi - sākumā nedaudz, jo zemi piestampā, tad vēl nedaudz un atkal piestampā, bet beigās apber granti. Tas stampāšanas process ir svarīgs, tāpat kā grants, jo stabs visātrāk bojājas tieši posmā pie zemes. Darot darbu var dziedāt latviskās dziesmas, bet var arī nedziedāt. Es šajā procesā aizstāju radio vai lācīti no multfilmas "Ezītis miglā".
Kad pusi dienas nocīnījāmies un sarakām visus nepieciešamos stabus, dārziņš sāka iegūt telpiskumu. Stabus rakām pietiekami tuvu, lai sēta jeb žogs neveido "vēderu".
Žogu pirkām Depo un 25 metrīgs rullis izmaksāja 25 eiro. Visbeidzot vīrs uztaisīja vārtiņus un mana sapņu dārziņa pirmais etaps ir noslēdzies. Tagad tikai jānokrāso stabu gali ar impregnējumu, lai ilgāk kalpo.
Nākamajā piegājienā veidošu augstās dobes, taču arī tam vēl nepieciešami materiāli, zeme, plēve un pats izaicinošākais šajā pasākumā, jāizdomā, kā dārzs pats sevi aplaistīs?