KO DARĪT AR IESAIŅOJUMU?

Produkta saturs - tieši tas, ko vēlos. Vai tas būtu ēdams, domāts mājsaimniecībai, skaistumkopšanai vai mazam bērna prieciņam, jebkas, ko iegādājos, liecina, ka prece ir tas, par kuru esmu gatava maksāt. Tuvojas svētku laiks, kad viens otram gādājam dāvanas, taču ir teiciens, cilvēks pērk “ar acīm”. Viņam vajag estētisko baudījumu, bet tirgotājam svarīgi, lai pircējs par šo mirklīgo baudu samaksā.

Arvien dzirdam, cik populāra kļūst bezkritalu (zero-waste) filozofija, kas piedāvā mazliet vairāk tīras pasaules, taču, no otras puses, ir tik daudz mūsu pašu ražotāju, kas pie iepakojuma dizaina sēdējuši stundām, lai tas izskatītos kārdinošs. Beigās tādu bezkritalu preci nevari iegādāties, ja vien tas nav īpašs veikals, kurā tirgo sveramus produktus, ko pircējs ieliek savā traukā, tad auduma maisiņā.

Braukājot pa tirdziņiem, pasūtot preci internetā, it īpaši no vietējā ražotāja, nākas brangi maksāt arī par to, ko nemaz nevēlos. Piemēram, aromātiskās ziepes, ievietotas lina maisiņā, apsietas ar lentīti, pie tās lapiņa, uz kuras uzdrukāts ziepju sastāvs, viss ievietots kartona kastītē ar plastikāta lodziņu, lai redzams, kas iekšā, taču, lai ziepes neizskatītos iemestas pārlieku lielā iepakojumā, brīvā telpa kastītē aizpildīta ar mākslīgiem salmiem, saturs papildināts ar gliemežvāciņiem, viss apsiets ar vēl vienu lentīti un klāt pielikts bukletiņš ar citu pieejamo produktu klāstu. Saņēmējs vēlējās tikai ziepītes, bet pēc izpakošanas papildus ieguva kārtīgu kaudzi ar atkritumiem. Ko darīt ar šo lina audekliņu un bantītēm? Tīrīt apavus?

... nākas brangi maksāt arī par to, ko nemaz nevēlos

Pieļauju, ka mūs visus vieno vēlme lietot veselīgus un dabīgus produktus. Bet vai ņemam vērā, kā iepakojums ietekmē mūsu veselību un apkārtējo vidi mazliet plašākā nozīmē? Tas attiecas arī uz visiem eko produktu ražotājiem. Censoņiem, kuri ar pedantisku rūpību izvēlējušies šo pašu ziepīšu sastāvdaļas, liekot uzsvaru uz "tīrs, dabīgs, videi draudzīgs produkts”, bet ir pilnībā pazaudējušies iesaiņojumā. Var jau iebilst, sakot, ka kartons, kurā viss sastūķēts, padarīts par videi visdraudzīgāko iepakojumu, jo lielākā daļa šo materiālu tiek ražota no atjaunojamajiem resursiem, taču, kurš aizdomājas, cik iztērēts šo atjaunojamo atkritumu pārstrādei, kastīšu saražošanai un piegādei un vai vispār to kasti vajag? Kaut kā jau virzāmies uz priekšu šīs pasaulītes glābšanā, taču iet kā pa celmiem - viens solis uz priekšu, divi atpakaļ.

Un es ticu, ka laimīgai dzīvei nemaz tik daudz nevajag.

Es noteikti nepiederu pie tiem, kuri ar pedantiskumu šķiro atkritumus, un izvairos tos “ražot”. Atslēgas vārdi varētu būt - mazāk ir labāk. Var taču iztikt ar dažiem dāvanu maisiņiem, kurus var izmantot atkārtoti, pārdāvināt līdz, iespējams, šis maisiņš nonāk atpakaļ pie dāvinātāja. Var dāvanu iesaiņot auduma maisiņā - oriģināli un var izmantot ilgi jo ilgi. Galu galā dāvanas var iesaiņot arī avīzē, kas izlasīta pirms mēneša, un, lai neizskatītos tik primitīvi, tik nabadzīgi, it kā dāvinātājam būtu bijis žēl naudas kartona kastei vai dāvanu papīram, ielikt savu radošo izdomu, turklāt iesaiņojums tiešām būs oriģināls, kā nevienam. Jā, mēs paši dāvanas saiņojam avīzē, un visiem skaidrs, kurš ir dāvinātājs. Turklāt pēc izsaiņošanas gadās pa kādam rakstam, kas izraisa diskusijas. Mums ir palaimējies, laukos ir gan krāsns, gan kamīns, tāpēc avīzes tiek izmantotas vēl trešo reizi, iekuram.

Tiešām gribētu piedāvāt mazliet vairāk tīras pasaules, tā iedos arī tīrāku prātu. Ar to es domāju, ka pienāk brīdis, kad iestājas miers tajā nežēlīgajā pirkšanas ritenī un dizaina drudzī, kurā esam iemetušies. Atmetot lieko un paliekot pie svarīgā, kļūst mierīgāk ap sirdi. Un es ticu, ka laimīgai dzīvei nemaz tik daudz nevajag.