Aizvadītās vasaras sausuma radītās sekas izjūt piemājas saimniecības, kuru vienīgais ūdens apgādes avots ir aka. Lai gan ūdens tajās palēnām atgriežas, dažos dīķos, kā, piemēram, netālu esošajā Veselavas muižas teritorijā, dīķis izžuvis tik ļoti, ka joprojām atgādina bedri.
“Veselavā dzīvoju kopš 1971. gada, darba vieta bijusi muižas ēkā, bet neatceros, kad dīķi būtu tik tukši kā tagad. Iepriekšējos gados te peldēja arī kāda zivtele, tagad skaidrs, ka tās aizgājušas bojā,” saka Veselavas muižas gide Rudīte.
Jaunpiebalgā, Ilmāra Sproģa mātes saimniecībā, ir trīs dīķi, visos savulaik ielaistas karpas. Lai piemājas ūdens daudzumu noturētu vajadzīgajā līmenī, vasarā I.Sproģis dīķos pumpēja ūdeni no tuvējās upītes, taču arī tā diezgan ātri izžuva, un nācies samierināties ar situāciju. “Liku aeratoru, lai zivīm cik necik būtu skābeklis. Karpas bija kļuvušas apātiskākas, taču nevienu ar vēderu gaisā neredzēju. Tagad, ziemā, izsitām āliņģus, skatāmies, lai ir gaisa apmaiņa, bet to, kas tur apakšā pa īstam darījies, redzēsim tikai pavasarī. Man nav komercdīķu, zivis ielaidu savam priekam un vēderam, tik un tā roka jātur uz pulsa, jo dzīva radība paliek dzīva radība. Ja esi uzņēmies to rūpi, tad nevar nelikties ne zinis,” saka I. Sproģis.
Aivars Rudzinskis, kaismīgs zvejnieks, runājot ne tikai par dīķiem, bet arī par ezeriem, bilst, ka katrā aina ir citāda un vienas receptes uz visiem nav. “Protams, visu ziemu vajag censties cirst āliņģus, likt tajos salmus vai sūkņus vai citādi mēģināt bagātināt ūdeni ar skābekli, zivju no tādas darbošanās noteikti mazāk nekļūs. Gan jau ir vērts arī regulāri mērīt skābekļa daudzumu ūdenī un tad rīkoties pēc situācijas un atbilstoši attiecīgās zivju sugas prasībām,” min A. Rudzinskis.
Aprunājoties ar pieredzējušiem makšķerniekiem un zivju dīķu īpašniekiem, secinām, ka tikai pavasarī, apmēram mēnesi pēc ledus izkušanas, varēs noteikt, cik lielus zaudējumus zivju populācija katrā ūdenstilpē piedzīvojusi, jo, kamēr ūdens temperatūra ir zema, zivis ūdenī glabājas kā saldētavā, tikai, kad gaiss un ūdens sāks sasilt, sāksies to pūšana, beigtās zivis uzpeldēs ūdens virspusē.
“Pie lieliem mīnusiem, biezas ledus kārtas un kārtīgas sniega cepures, visticamāk, bojā aizies mazo dīķu iemītnieki - dažādu sugu zivis, vardes un kukaiņi. Arī ezeri ar ļoti zemu ūdenslīmeni, aizaugušu grunti un blīvu dažādu sugu populāciju burtiski pievelk šādas problēmas,” saka I. Sproģis, piebilstot, ka pavasarī skābeklis ūdensdzīvniekiem ir īpaši nozīmīgs tāpēc, ka pūt sāk viss, kas aizgājis bojā, ieskaitot vardes un citus ūdens iemītniekus, bet ūdens augi zem ledus jau sen vairs neražo skābekli.
Uzrunātie makšķernieki saka, ka beidzot cilvēki pievērsušies mazo upīšu krastu un grunts attīrīšanai, taču pārlieku liela centība var nest arī ļaunumu, jo lapas un kritalas vēžveidīgajiem un mazajām zivtelēm veido tik ļoti nepieciešamās “bērnistabas”, kur tās var patverties no plēsējiem un atrast barību. Pārāk rūpīga upīšu krastu attīrīšana no kokiem un krūmiem atņem reizēm tik ļoti nepieciešamo pavēni, zivīm ne vien nav kur paslēpties, bet arī tiešā saules ietekmē izžūst mazās, tomēr nozīmīgās ūdens artērijas.