Esmu viena no tām, kura nespēj rast atbildes uz jautājumiem tā vienkārši sēžot mājās. Man līdz savām atbildēm jānonāk fiziski dodoties pārgājienā. Tiesa, šāds ķermeņa un prāta līdzsvars spēj izturēt nelielu kompāniju, lielākoties tikai vīru un bērnus, kuri man jau lieli.
Un - jā - reizēm saku, ka vēlos mieru, kaut īstenībā mieru jaucu ar klusumu!!!
Pienācis gada noslēgums, un es to vēlos veltīt pašam tuvākajam cilvēkam ar kuru dzīvošu līdz pēdējai sava mūža dienai, proti - sev. Decembrī es vienmēr izvērtēju sava aizvadītā gada ieguvumus, mācības, kļūdas un mazos panākuma Everestiņus. Šogad viens no maniem lielākajiem ieguvumiem ir jauni stāsti, dzīvesgudras pieredzes, kurās dalījušies daudzi saimnieki (vislielākais paldies, mīļie!) un, bez šaubam, spēja sasniegt 100 ierakstu Latvijas simtgadē.
Vai tas bija mans pašmērķis? Nē.
Tā vienkārši sakrita. Es saskatīju sakarību un par to priecājos.
Tikpat ļoti priecājos par visiem bloga lasītājiem, sekotājiem un laikotājiem. Ir grūti aprakstīt, kā es ikkatru no jums izjūtu, cik ļoti priecājos par jūsu virtuālo kompāniju🧡. Es to tiešām ļoti novērtēju.
Bet gads pa stundai, pa sekundei tuvojas izskaņai un man jādodas ceļā, lai sakārtotu domas, iegūtu jaunus draugus un aizraujošus stāstus. Kas zina, vabūt arī kādu atziņu. Tieši tālab decembrī ierakstu blogā nebūs, bet jau janvārī mēs tiekamies šeit pat Poliannas piegājienā, lai kopīgi padarītu ikdienu jaukāku.
Vēlot visu labāko - PL