Zivsaimniecībai Latvijā ir sena vēsture un tradīcijas. Zivis un to pārstrādes produkti mūsdienās novērtēti kā viens no augstvērtīgākajiem olbaltumvielu avotiem uzturā. Izrādās, Latvijā zivju patēriņš ir samērā augsts - vidēji 16 kg uz iedzīvotāju gadā. Turklāt, palielinoties iedzīvotāju ienākumu līmenim, pieaug pieprasījums pēc kvalitatīviem zivju produktiem. Tomēr Latvijas lauku un konsultācijas centrs informēja, ka nākamajā plānošanas periodā neviena ES programma neatbalsta jaunu dīķu rakšanu, jo izrādās, līdz šim saņemtā finansējuma atdeve stipri atpaliek no plānotajiem augšupejošajiem rādītājiem.
Priekuļu novada Liepas pagasta “Sillakās” ir 12 dīķu, no kuriem sešos zivis nobaro, bet pārējos sešos makšķerē: “Tur, kur baro, tur nemakšķerē, un otrādi- kur makšķerē, tur zivis nebaro,” stāsta saimnieks Renāds Hofmans.
“Sillakās” trešdaļa no redzamā paveikta, pateicoties ES līdzfinansējumam, taču turpmāk projekti neparedz dīķsaimniekiem atvēlēt finansējumu jaunu dīķu rakšanai, un R. Hofmans šādu ieceri atbalsta: “Tas ir pareizi. Atdeve tiešām nav pietiekama, jo dīķi par Eiropas naudu rakti rakšanas pēc, iepriekš neapsekojot un netestējot vidi. Obligātā prasība ražojošam dīķim ir ūdens apmaiņa, tātad caurtece. Kāds soms izteica tēzi, ka arī atejas bedrē var audzēt foreles, un viņam ir taisnība. Tā tehnoloģija, kāda pašlaik ir pieejama, ļauj ūdeni gan attīrīt, gan bagātināt ar skābekli, visus parametrus sakārtot tā, ka atejas bedrē patiešām varēs audzēt foreles, bet vienmēr taču jāpadomā, cik tas maksās un vai tas rentēsies? Tā nu ir sarakuši plezīra dīķus visapkārt, nepaskatoties, ka faktiski rok parastu bedri. Ja dīķī ir liela zivju masa, kas ūdeni piesārņo, zivis aiziet bojā, tālab arī nav atdeves un ilgtermiņa, par ko runā katrā Eiropas projektā. Latvijā ir sarakti neskaitāmi dīķi- bedres, kas pūst.”
Tā nu ir sarakuši plezīra dīķus visapkārt, nepaskatoties, ka faktiski rok parastu bedri.
Saimnieks stāsta, ka dēls Raivo, kurš ir sertificēts zivkopis ihtiologs, nereti konsultē dīķsaimniekus, taču 90 procentu no interesentiem padomus neņem vērā. Taujāts, kas tam par iemeslu, saimnieks atbild: “Cilvēki domā, ka Raivo iesaka dārgus paņēmienus, lai viņi ar zivsaimniecību nenodarbotos un “Sillakām” neradītu konkurenci. Dažs pat atsaucas, ka dēls izdomājot muļķīgas prasības un tehnoloģijas tikai tādēļ, lai interesents nobītos, bet, ja grib audzēt zivis “atejas bedrē”, tad tas neizbēgami maksā. Atdeve no pavirši izrakta dīķa, to attīrot, bagātinot un sabalansējot temperatūras, var izrādīties niecīga.”
Pēc dīķsaimnieka domām Latvijas sabiedrība kopš Padomju Savienības laikiem sirgst ar dīvainu kaiti: “Ja kāds ir izaudzējis tulpju sīpolus un par tiem ieguvis labu naudu, tad visi, Rīgas profesorus ieskaitot, lauku mājās audzēs tulpes, pārpludinot tirgu, nositot cenu līdz līmenim, kad tulpi izdevīgāk izmest grāvī, nevis realizēt. Šī trakošana ir mūsu sabiedrības slimība, kuras rezultātā galā ir čiks. Kaut kas līdzīgs pašlaik notiek ar zivīm, īpaši forelēm. Tie, kas šurp brauca skoloties, saskatīja tikai vienu, proti, to, ka nekā cita jau nevajag, tikai lielu bedri un lāpstu, ar ko naudu grābt. Tagad dīķu sarakts tik daudz, ka rodas pirmās problēmas ar zivju realizāciju, turklāt zivis turpina ievest no Lietuvas, Polijas, no Igaunijas lašveidīgos.”
Šī trakošana ir mūsu sabiedrības slimība, kuras rezultātā galā ir čiks.
Uz importa precēm vietējā tirgū saimnieks skatās ar divējādām domām, jo, viņaprāt, jāmainās sabiedrības fokusam no upura, kuram visi dara pāri, ievedot ārvalstu preci, uz cīnītāju, kas spēj saražot lēti, kvalitatīvi un daudz, izkonkurējot kaut to pašu Polijas piedāvājumu: “Izdariet tā, lai poļi no mums iepērk tomātu un jau plāno, kuru dienu iepirks atkal. Jāstrādā tā, lai pie mums brauktu igauņi, lietuvieši un dusmotos par draņķa latvieti, kas saražojis lētu un labu produkciju. Tas ceļš ir ejams, viss pārējais ir teātris.”
R. Hofmans stāsta, ka pēdējos gados zivju produkcija arvien vairāk izkonkurē gaļas produktus, jo cilvēki beidzot sapratuši, ka zivis daudzējādā ziņā ir vērtīgākas. Šī apsvēruma dēļ nākotnē zivju produktu cena varētu celties pat dubultā. “Latvieši no sen seniem laikiem ir bijuši zivju ēdāji. Cita lieta, ka katra zivs prasa savu sagatavošanas metodi, un ir labi, ja pavāri to zina. Tā, piemēram, Jāņos ķertu lasi vajag mazsālīt, jo kūpināts tas nebūs ēdams, savukārt, ja lasi mēģinās sālīt rudenī, tas nebūs baudāms, bet, to kūpinot, būs izcils rezultāts. Tas ir ar visām zivīm. Ja no līņa gatavosiet zupu, tā būs pretīga, kā no zaldāta zābaka vārīta, bet to pašu līni nokūpināsiet labā žāvētavā, tā būs ekselence,” saka saimnieks.
Sarunas laikā atklājas, ka veikalā dzīvās zivis, kas peld klientu acu priekšā, var arī nebūt svaigas. Tās ir tikai dzīvas, un, uz to raugoties, nevar izsecināt ne zivs vecumu, ne izcelsmi. Arī kūpinājumi nereti esot viltoti, apziesti ar gardām krāsvielām, tomēr R. Hofmans saka: “Ja jāvērtē slikta gaļa un slikta zivs, tad zivs jebkurā gadījumā būs labāka. Vislabāk, ja zivi noķer dīķī jūsu acu priekšā, taču arī tā būs relatīvi laba, jo tik labas zivis kā pirms 500 gadiem mūsdienās neatrast.”
Sarunas laikā atklājas, ka veikalā dzīvās zivis, kas peld klientu acu priekšā, var arī nebūt svaigas.
No makšķerniekiem dzirdēts nosodījums par plēsējzivju mazuļu ielaišanu ezerā, jo, viņuprāt, tās iznīcina līdzsvaru un zivju mierīgu līdzās pastāvēšanu, kāda ezerā bijusi pirms tam. R. Hofmans saka, ka viss atkarīgs no zivbju blīvuma: “Jāskatās, cik konkrētajā ezerā ir pamatzivju. Ja to dara, balstoties zinātnē, pamatojoties uz iepriekšējiem testēšanas rezultātiem un ar ikdienas kontroli, tad atsevišķu sugu populācijas palielināšanai un masas pieaugumam nevajadzētu radīt nekādas problēmas. Jāmin, ka Latvijas dīķi un ezeri ar Ķīnas lētajiem tīkliem ir iztukšoti līdz kritiskam līmenim un jebkura suga, kas tajos tiek ielaista, tikai bagātina dabīgo ūdenstilpi.”