Vidzemes Augstskolas Mediju studijas un žurnālistikas programmas absolventes Annas Kārkliņas diplomdarbs izraisīja interesi pat mediju ekspertu vidū. Viņa aplūkoja to kā politiķi saredz un ietekmē medijus, atklāti runājot par to, par ko citi gribētu noklusēt.
-Kā tu nonāci pie tēmas?
-A.K.:Jau rakstot iepriekšējos Gada Projektus studiju programmas ietvaros, sapratu, ka vietējā līmenī vēlos pētīt pašvaldību un mediju darbību. Bija pamanāms spiediens no Valmieras pašvaldības puses, tikko viņu speciālisti redzēja, ka medijiem iet labāk, nekā viņu pašvaldību mājaslapai un tajā brīdī, ja nemaldos, Valmieras pašvaldībai mainījās mājaslapa. Varbūt sakritība, bet tieši tobrīd pašvaldība vēlējās vairāk sadarboties ar medijiem. Tobrīd man radās jautājums, vai tas patiešām ir politiķu redzējums, kā medijiem būtu jādarbojas, proti, akli jāpublicē viss pašvaldības sūtītais saturs? Sava bakalaura darba ietvaros es vairs nefokusējos tikai uz Valmieras pašvaldību, bet uz visu Latviju kopumā. Tādā veidā varēja arī noskaidrot, kas notiktu, ja politiķiem būtu vairāk varas pār medijiem.
Mediju pamatuzdevums ir pēc iespējas ātrāk un ojektīvāk informēt sabiedrību, taču pašlaik realitāte galīgi neatbilst tam, ka tam būtu jāstrādā.
-Kāda tad ir realitāte?
-A.K.: Pašlaik medijiem klājas grūti, jo tie ir starp diviem lieliem dzirnakmeņiem - peļņu un saturu, kādu pieprasa auditorija. Diemžēl auditorija pieprasa izklaides materiālu, tāpēc mediji nevar sniegt kvalitatīvu informāciju. Kā zinām analītiskie un pētneiciskie raksti nenes tik daudz peļņu, līdz ar to ne īsti medijus var vainot pie tā, ka tie nestrādā tik kvalitatīvi un operatīvi, nedz arī sabiedrību, jo tā ir pieradināta pie viegla, izklaidējoša satura. Līdz ar ko mediju vide ir sabojāta un iespējams jāpaiet laikam, kamēr sabiedrība izaugs. Jāpaiet gadiem, līdz nomainīsies padomju elpa, kas skanēja cauri manam pētījumam.
-Bet vai cilvēki atšķir kvalitatīvu mediju saturu no nekvalitatīva?
-A.K.: Varbūt tie, kas ir padziļināti izglītojušies tie atšķir, bet pārējie tic, ka ieejot lielajos mediju portālos, viss ir patiess. Vairums neiedziļinās lietas būtībā, nemeklē citus papildu avotus, lai pārliecinātos par ziņas vai informācijas patiesumu. Tāpēc otra lieta, kas manā pētījumā izkristalizējās bija izglītības nozīme.
Varbūt nevajadzētu tik ļoti uzsvērt pazīmes pēc kurām var atšķirt patiesu informāciju no nepatiesas, cik parādīt, ka mediji ir dažādi, ka ir mediji, kas seko visiem pareizajiem kanoniem un ir tādi, kuriem galvenais ir tikai nopelnīt. Vajadzētu pievērst auditorijas uzmanību, ka nav tikai TVNET, Delfi, Apollo, TV3, Beztabu un Degpunkts, ka ir arī sabiedriskie mediji-LTV1, Latvijas Radio u.c.
-Ko tu pati domā par pašvaldības informatīvajiem izdevumiem?
-A.K.: Tas ir ļoti liels drauds tieši reģionālajiem drukātajiem medijiem. Tie iedzīvotāji, kas rūpīgi seko līdzi tam, kādus medijus viņi patērē-tie atšķirs viltus “avīzes” no reģionālā laikraksta. Redzam, cik ļoti pašvaldības izdotā avīze mēģina sevi uzdot par īstu, bet ir nospiedoši liela auditorijas daļa, kurai ti tiešām arī pietiek ar informatīvo bezmaksas biļetenu. Pašvaldību informatīvajiem izdevumiem atšķirībā no reģionālajiem laikrakstiem nav jānopelna, viņiem nav jācīnās par izdzīvošanu, līdz ar ko viltus “avīzēm” arī auditorija ir lielāka.
-Kādu spiedienu pirms pašvaldību vēlēšanām varēja novērot uz reģionāliem medijiem?
-A.K.: Ja agrāk medijiem tika atsūtītas pāris ziņas dienā, tad pirms vēlēšanām preses relīzes plūda aumaļām. Tādās pilsētās kā Cēsis un Valmiera, kur līdzās pastāv reģionālais laikraksts un informatīvais pašvaldības izdevums, tur tas nebija tik izteikti. Izteiktāk to varēja vērot reģionos, kur nav informatīvā izdevuma, tur spiedienu izdarīja tieši uz medijiem. Pat Valmierā mediji saņēma aicinājumu izvietot kādu konkrēto pašvaldības ziņu, jo tas taču iedzīvotājiem ir svarīgi, tanī pat laikā, rakstā vairākas reizes konsekventi pieminēti atsevišķi politiķi.
Manā bakalaura darbā spilgti izkristalizējās uztvere, ka medijiem jāņem pretī viss, jo mediji taču strādā vadošā spēka interesēs. Te mediji nonāk krustpunktā, jo no vienas puses iedzīvotājiem tik tiešām būtu jāzina, kas un kā, taču no otras puses, tādā gadījumā mediji darbojas kā pelēkais kardināls politiķu interesēs.
-Ir mums demokrātija, preses brīvība?
-A.K.: Kad politiķiem uzdevu jautājumu, kā medijiem būtu jādarbojas, sekoja ļoti skaistas atbildes par sociālatbildīgu mediju vidi, par katra uzrakstītā vārda nozīmīgumu, bet tikko pavaicāju, kā jāatspoguļo ziņas par Saeimas darbību, par vietējās pašvaldības darbu, ļoti spilgti izkristalizējās padomju laika uztvere. Proti, ka medijam jādarbojas kā kanālam, kas nodod informāciju tādu, kādu to vēlas redzēt politiķi. Ja par komerciālajiem medijiem tas nebija tik jūtams, tad par sabiedriskiem medijiem ļoti.
No viena Saeimas deputāta pat izskanēja viedoklis: “Ja sabiedriskie mediji tiek finansēti no manas kabatas, tad viņiem arī jāatspoguļo, ko es domāju. Ja sabiedrība maksā par šiem medijiem, tad viņiem jāstrādā kā politiķu ruporam, jāsaka tikai tas, ko vēlas dzirdēt iedzīvotāji un tikai tas, kas ir valdības interesēs. Kā mēs (politiķi) maksājam, tā viņiem jāstrādā.”
Turklāt, ja Rīgas apkārtnē politiķi jau spēj iespaidot medijus, tad reģioni ir palikuši ēnā, tāpēc viens no intervētajiem politiķiem izteica ideju, ka sabiedriskajā medijā varētu izveidot reģionālās nodaļas, kurās strādātu sabiedrisko attiecību speciālisti no pašvaldībām un tātad atkal, publicēts tiek tikai tas, ko diktē vara. Bet te jāatgādina, ka sabiedriskais medijs ir vienīgais Latvijā, ko finansē sabiedrība, tāpēc viņiem cīņa par peļņu nav tik liela kā komercmedijiem, bet, ja politiķi vēlas pakļaut sabiedriskos medijus, tad par ko te lai runā - viss ir skaidrs.
-Vai tu tici, ka ir iespējama redakcionālā neatkarība?
-A.K.: Tas jau būtu skaisti, bet šobrīd neticu. atminos sarunu ar žurnāla “Ir” redaktori Nelliju Ločmeli, kura arī ieskicēja reklāmdevēju lielo lomu mediju vidē. Peļņa šobrīd ir galvenais mērķis, it īpaši komerciālajiem medijiem, jo viņiem ir jāizdzīvo un katrs cenšas kā spēj.
Viss varētu mainīties, ja sabiedrība vairāk izglītotos, pievērstu uzmanību mediju lietot prasmei. Tādā gadījumā kvalitatīva mediju satura nozīmība pieaugtu un redakcionālā neatkarība būtu lielāka.
-Vai tiešām sabiedrība mūsdienās ir tik akla, tik aprobežota?
-A.K.: Tā iznāk, bet tas nav tikai mediju lietot prasmē, tas ir daudzās jomās. To parāda kaut vai likumu regulācija - vieglāk ir kaut ko aizliegt un uzlikt sodus, nekā stāstīt un veidot dialogu ar sabiedrību un to jau parāda mūsu valdošā vara, kas uzskata, ka ar sabiedrību nav vērts strādāt un, ka tai var “iebarot” jebko. Politiķiem ir vieglāk kaut ko aizliegt un cerēt, ka to neievēros un, ja sabiedrība nepamanīs, pie reizes varēs arī nopelnīt. Dažbrīd rodas sajūta, ka valdība ar mērķi tur sabiedrību tumsonībā, jo tas ir izdevīgi, to nākas secināt kaut vai skatoties kā valdība pieņem lēmumus izglītības jautājumos un citās jomās. Vēl ne tik senā pagātnē, valdošai varai akla un nezinoša sabiedrība bija ļoti izdevīga. Šo uzstādījumu jutu caurstrāvojam sarunās ar dažādiem Saeimas un pašvaldību deputātiem, kas tik tiešām piedzīvojuši padomju laiku. Tāpēc izmaiņas varētu gaidīt no jaunajiem politiķiem, kuriem nav šādas pagātnes.
-Reģionālajiem medijiem pārmet pārlieku lielu auklēšanos ar vietējām pašvaldībām, taču nesadarbojoties, reģionālie mediji riskē zaudēt labas attiecības un jelkādu informāciju no vietējās varas par notiekošajiem procesiem, neskatoties arī uz to, ka dažās pašvaldībās strādā mūsdienīgi vadītāji.
-A.K.: Šāda attieksme no pašvaldībām, kurās ir jauni vadītāji varētu liecināt, ka mēs sabiedrība vai pašvaldības iekšējā vidē oprojām negribot audzinām padomju bērnus.
-Tātad pie kādiem secinājumiem tu nonāci savā pētījumā?
-A.K.: Politiķu pārliecība ir tāda, ka sabiedriskiem medijiem ir jāstrādā vadošā spēka interesēs, jāsaka tas, ko vēlas Saeima, novēršot jebkādas pretrunas. Savukārt, komerciālie mediji atstāti savā ziņā, lai tie paši cīnās pa dzīvi un tur visu nosaka nauda, klikšķi un sensācijas. Un trešais secinājums ir par reģionālajiem medijiem, uz kuriem netieši tiek izdarīts spiediens, lai populSarizētu vietējos deputātus, pašvaldību vadītājus, it īpaši tajās pašvaldībās, kurās nav šo viņu ruporu, šo pašvaldību “avīžu”.
Igaunijā, piemēram, reģionālā prese nozīmības ziņā ir uzreiz nākamais avots aiz interneta, kur uzzināt informāciju. Latvijā reģionālā avīze ir pēdējā vietā, taču reģionālās preses patēriņu var uztvert kā sabiedrības izaugsmes indikatoru. Jo gudrāka sabiedrība, jo vairāk tā patērē laikrakstus, saprotot, ka tur ziņas nav nokopētas, safabricētas, ka tur saturs tiek apdomāts un analizēts. Reģionālā prese ir sabiedrības spogulis un, ja reģionālie mediji, īpaši prese, “nomirst”, var teikt, ka sabiedrība ir zaudējusi. Pašlaik situācija nav normāla, jo reģionālie laikraksti noasiņo, cīnoties par katru abonētāju.
Comments