Vaives pagasta “Lejas Krastiņos” Zaļaiskalnu ģimene nodarbojas ar piena lopkopību. Pagājušā gada 31. decembrī saimnieki ekspluatācijā nodeva jaunu lopu novietni. Tā ir plašāka nekā vecā kūts, turklāt aprīkota ar modernām tehnoloģijām: diviem slaukšanas robotiem un barības piestumšanas robotu.
Lai attīstītos, jāiegulda
Slaucamo govju kūts kompleksa izbūve Zaļaiskalniem maksāja 1 106 363,90 eiro bez PVN. Pusi no izdevumiem saimnieki sedza paši, pārējo nodrošināja Eiropas Savienības fondu līdzfinansējums. “Bankā kredīts paņemts uz piecpadsmit gadiem. Ja piena cena turēsies virs 31 centa par litru, tad aizņēmumu varētu atdot desmit gados, ja iepirkuma cena kāps, varbūt pat septiņos. Ja nebūtu līdztekus jāiegulda tehnikas parka atjaunošanā, varētu saņemties un visu nosegt piecos gados, bet saimniecībā viss nolietojas, tāpēc jāvadās pēc situācijas,” saka Glorija.
“Lejas Krastiņos” ir jaukta tipa ganāmpulks. Te lieliski sadzīvo gan sarkanraibās, gan melnraibās govis, kopā nedaudz vairāk par 200 liellopiem. No tiem 105 ir slaucamās govis, pārējie - teļi. Vidējais ganāmpulka izslaukums ir 10,3 tonnas no govs laktācijā. Saimnieki stāsta, ka izslaukuma rādītājs tagad nedaudz krities, jo būvniecība, lopu pārvešana un pierašana pie jaunās kārtības esot ietekmējusi dzīvniekus, līdz ar to arī izslaukumu.
“Jaunajā kompleksā darbojas roboti. Mūsdienīgas tehnoloģijas krietni atvieglo ikdienas darbus,” saka Edgars, “bet ar dzīvniekiem ir dažādi. Daļa govju jau otrajā dienā labprāt pašas gāja pie slaukšanas robota slaukties, citas ne par ko. Pagāja kāds mēnesis, kamēr visām ierādījām jauno kārtību. Savukārt no raidītājiem, kas savienoti ar datorprogrammu, redzam, kura cik un ko apēdusi, kura meklējas, kura ir slinkāka. Ļoti ērti. Šobrīd roku darbs ir tikai pie barības miksēšanas un padeves. Turklāt piena slaukšanas roboti ļauj pakāpināt ganāmpulka kapacitāti, proti, šobrīd slaucam 89 govis, bet roboti spēj apkalpot līdz pat 110 govīm.”
Varēs sākt domāt par atvaļinājumu
Edgars piebilst, ka finansiālā nasta neesot biedējoša, jo beidzot visi saimniecībā izjūtot mieru un pa naktīm varot izgulēties. “Vecajā kūtī dzīvnieki bija saspiesti, visu laiku raizējāmies par slaukšanu. Tad nu naktī guli un domā, vai visu esi paguvis, vai visu esi pareizi izdarījis, bet tagad beidzot izjūti mieru un jūties kā cilvēks. Iepriekš slaukšana vien aizņēma divas stundas, bija jāiesaistās visai ģimenei, bet tagad stunda no rīta, stunda vakarā un divi cilvēki paspēj izdarīt visu, kas fermā vajadzīgs. Brīvā laika, protams, nav, jo bez slaukšanas un barošanas ir virkne citu pienākumu, bet tagad iespējams visam pievērsties laikus, jo teļi tāpat jāpadzirda, veterinārārsts govju apsēklošanai jāpiesaista, krotālijas jāiesprauž, reģistrs jāpapildina. Tāpēc tas brīvais laiks tāds nosacīts, drīzāk varam teikt, ka laiks tiek izmantots efektīvāk,” saka Edgars, piebilstot, ka beidzot pēc divdesmit bez atpūtas dienas nostrādātiem gadiem visi saimniecībā varēšot padomāt arī par atvaļinājumu.
Ierobežojumiem jābūt, bet mazās saimniecības neatjaunot
Sarunā pieminot tiešmaksājumus un plānotos “griestus”, abi saimnieki ir vienisprātis, ka šādus ierobežojumus vajag. “Tiešmaksājumu griesti būtu jāpiemēro no 100 tūkstošiem eiro vienai saimniecībai, kā jau visur Eiropas Savienībā. Savukārt pausts, ka uz šī rēķina atbalstīs mazos un vidējos, tas gan tā apšaubāmi, vērtē Glorija Zaļaiskalna. Viņa atgādina, ka reiz laukos bija ļoti daudz mazo un vidējo saimniecību, kuru kopējais nodotā piena apjoms krietni apsteidza lielsaimniecībās saražoto.
“Tolaik viņus neviens neatbalstīja, daudzi nespēja pastāvēt, likvidējās. Tagad domā, kā mazās saimniecības atkal atjaunot, bet ir jau pa vēlu. Viss sagrauts. Krietni agrāk bija jādomā, kā turpināt, nevis nogremdēt, iznīcināt līdz pamatiem. Šobrīd cilvēks nevar dabūt aizņēmumu, ja viņam nav pamata, nav iestrādes un pašam sava kapitāla, bet kā lai tiek pie pamata, ja nevari finansiāli atsperties,” vērtē saimniece.
Saimniecībā ir pētecība
Savulaik, kad bruka Padomju Savienība, izvēle nodarboties ar piena lopkopību bija saprotama. “Sākām nopietni domāt - strādāt algotu darbu vai dibināt savu saimniecību. Lopiņus mūsu ģimene turējusi vienmēr, tāpēc darbs ar gotiņām nebija svešs. Tā tas sākās,” stāsta saimniece. “Ir jau gājis visādi. Pārdzīvotas divas piena krīzes, no kurām vissmagāk izjutām pēdējo. Tie bija divi grūti gadi, kad par piena litru maksāja 23 centus. Platību maksājumu nauda, ko tobrīd saņēmām, netika novirzīta attīstībai, jo mūsu prioritāte bija dzīvnieki. Lai būtu, kā būdams, mēs uzskatījām, ka govis krīzi nejutīs, tāpēc uz barības rēķina netaupījām.”
Glorija Zaļaiskalna vairākkārt uzsver, ka jūtas lepna un gandarīta par Edgara ieinteresētību saimniekošanā. Ja dēlam saimniecības turpinājums nebūtu saistošs, Zaļaiskalni par attīstību nerunātu. “Dēlam ir akadēmiskā izglītība inženierzinātnēs, lai gan tā šķietami nav saistīta ar lauksaimniecību, šobrīd, kad lauksaimniecībā aizvien vairāk ievieš robotizāciju, viņš ar savām zināšanām ir liels atbalsts,” saka Glorija.
Zināšanas, vēlme strādāt un patiesa ieinteresētība ir neatsverama vērtība. Edgars pārliecināts, ka pat tad, ja visa piena lopkopība vienā naktī sabruktu, ar apgūtajām prasmēm iespējams veidot kaut ko jaunu. Viņš saka, ka bēdīgākajā variantā ir taču zeme un tā visos laikos bijusi vērtība: “Nebūtu govis, nodarbotos ar graudkopību. Bez darba jau nepaliktu.”