Kā minēts zaļā dzīvesstila žurnālā "Vides vēstis" Jānis Ulme, būdams skolēns, jau piedalījās Vides aizsardzības kluba dibināšanā. Vēlāk studiju laikā Vides aizsardzības kluba viceprezidents Ģirts Strazdiņš lūdza Jāni trīs mēnešus pastrādāt pie Zilā karoga projekta. Šie trīs mēneši ieilga uz divdesmit gadiem. Pēc Latvijas pievienošanās Eiropas Savienībai mainījās nevalstisko organizāciju darbības specifika, liela daļa Vides aizsardzības kluba nodaļu pārtapa par suverenām organizācijām. J. Ulme nodibināja Vides izglītības fondu, tad “Zemes draugu” jeb FOE Latvijas nodaļu. Pēdējos septiņus gadus viņš organizē kampaņu “Mana jūra”. Ik pa laikam rosina un īsteno jaunas idejas un akcijas. Intervija, kuru izlasīju vienā elpas vilcienā aizgrāba tik ļoti, ka nolēmu peronīgi uzrunāt Jāni. Tā nu tapa pašiem sava saruna :)
- Vai tas, ka izveidoji Vides izglītības fondu, bija nejaušība vai mērķtiecīgas rīcības sekas?
- Gan, gan. Savulaik mēs, jaunieši, jau bijām darbojušies vides aizsardzības nevalstiskajā sektorā. Kad 2004. gadā Latvija pievienojās Eiropas Savienībai (ES), kļuva skaidrs, ka šādas aktivitātes, ko Latvijā piedāvā Starptautiskais vides fonds, ir pastāvīgas programmas, kas jāuztur gadu no gada.
- Ko tad Brisele mums vides aizsardzībā devusi?
- Lai ko jaunības maksimālismā domāju par ES birokrātiju un lēnīgumu, vides aizsardzības noteikumi un prasības Latvijā ir, pateicoties ES likumdošanai. Šīs prasības mums kaut kādā ziņā ir “no augšas”, jo nav gandrīz nevienas vides politikas vai vides sargāšanas iniciatīvas, kas Latvijā pēdējās desmitgadēs būtu nākusi no brīvas un iekšējas gribas.
- Vai mums vajag tā pūlēties? Salīdzinājumā ar citām valstīm Latvija nav industrializēta. Vai tiešām esam visu tā sabojājuši?
- Nē, neko neesam sabojājuši, taču, kas saistās ar vides aizsardzību, īpaši nākotnes aspektā, jautājums ir - kā būt tik gudriem un nepieļaut kļūdas, ko savulaik pieļāva vecās Eiropas valstis. Kā nenovest visu līdz tādam līmenim, ka pēc tam būs gadu desmitiem jāglābj. Jo ne jau visas dabas un ekosistēmas lietas, kas salaistas grīstē, var saglābt - izzudušās sugas, piemēram, atjaunot nevar.
- Arvien aktīvāk runā par klimata pārmaiņām, globālo sasilšanu, bet saprotu, ka cilvēki nereti klimata maiņu jauc ar laikapstākļiem.
- Laikapstākļi jebkurā gadījumā ir īstermiņa izpausmes, turpretī klimata pārmaiņas notiek ilgtermiņā un globālā mērogā. Klimats nav tikai laikapstākļi un temperatūra. Par klimata pārmaiņām Latvijā ir tāds stereotips, ka pie mums būs siltāks, ziemā mazāk jākurina, pludmalēs augs palmas un tūristi brauks sildīties. Turklāt tas nav tikai pļāpu līmenī, šādi viedokļi atspoguļoti pat pētījumos, taču īstenībā klimata pārmaiņas izmaina visu ekoloģisko ciklu - sausumu, lietus periodus, sezonalitātes pagarināšanos vai saīsināšanos, pilnīgu izzušanu. Cilvēki to tā nemana, jo ir spējīgi adaptēties, bet ir augu un dzīvnieku sugas, kuras to nespēj. Piemēram, mūsu slavenā priede. Gadu simtos tā ar savām īpašībām ir pazīstama visā pasaulē, taču priede šeit aug tāpēc, ka te ir tieši tā vajadzīgā divu trīs grādu komforta temperatūras robeža, ja tā tiek pārkāpta, suga ir apdraudēta. Un runa nav tikai par augiem, to pašu var teikt par putniem, par kukaiņiem, kuriem ilgtermiņā, mainoties temperatūrām, mainās viss dzīves cikls.
- Un rezultātā rodas arī klimata bēgļi?
- Gan briti, gan daudzu valstu pētnieki Sīrijas krīzes sākotnējos efektus, Indijas un Āfrikas reģiona problēmas sasaista arī ar pieaugošo ekoloģisko slodzi. Sīrijā un Indijā tas sevišķi redzams, piemēram, šajās valstīs ūdens ir zelta vērtē.
- Dzirdēts zinātniekus sakām, ka, iespējams, nākotnē iegūsim nevis vienu, bet divas ražas, ka pretoties klimata pārmaiņām ir bezjēdzīgi, jāmācās pielāgoties.
- Esmu pārliecināts, ka viss pagriezīsies pretēji. Kā jau minēju, cilvēkiem ir lielas adaptēšanās spējas, nenoliedzami arī zinātne un tehnoloģijas dara savu, bet palūkojieties, kas pērn notika lauksaimniecībā ne tikai Latvijā, bet visā Eiropā! Pēc lielajiem sausuma viļņiem vairs neviens nešaubās par klimata pārmaiņām. Redzam, ka ietekme jūtama arī pārtikušajās valstīs - ražas zudumi, neievāktās ražas un tamlīdzīgi. Latvijā tas jāskatās kontekstā ar mežsaimniecības jautājumu. Runa nav tikai par to, ka zūd augstvērtīga koksne, jārunā arī par kaitēkļiem, kas savairojas. Varam paredzēt, ka šādi efekti būs, bet nevaram paredzēt ne apjomus, ne “stūri”, no kura šie draudi uzglūnēs. Tomēr ar apokalipsi biedēt nevajag, nav tā, ka neko nevaram ietekmēt, bet saskaņā ar aplēsēm katrai atmosfēras temperatūras grāda desmitdaļu svārstībai būs liela nozīme, sevišķi turpmākajos 12 gados. Šis ir pēdējais brīdis, kad varam panākt lūzumu un noturēt klimata pārmaiņas tajā līmenī, kurā vēl iespējams kaut ko kontrolēt.
- Nospiest pauzi?
- Jā, un nepadarīt pārmaiņas tik katastrofālas, lai izraisītu lavīnveida efektu, kas apdraud civilizācijas mehānismus. Nedrīkstam vainot citus un skandināt - mēs jau neko, mūs tas neskars, lai nākamās paaudzes pašas tiek galā.
Jāteic, ka mūsu ekosistēma vēl ir samērā pasargāta. Dzīvojam tīrā vidē, pluss ir tajā, ka esam vietā, kur satiekas jūras, piekrastes un sauszemes ekosistēmas 500 km garumā. Tā ir dzīvības artērija ļoti daudzām sugām.
- Kosmosa pētnieki saka, Zeme ir ļoti jauna, tā vēl tikai veidojas. Šīs teorijas piekritēji vērtē, ka notiekošais ir tikai norma, kārtējais cikls, bet panikas celšana ir izdomāta nodarbošanās, jauna naudas pelnīšanas mašīna.
- Visi atzītie pētījumi, kas apvienoti Starpvaldību klimata panelī, kurā iesaistīti tūkstošiem zinātnieku no visas pasaules, būtu ļoti priecīgi, ja viss izrādītos maldi, taču pētījumi apstiprina, ka esam ārpus planētas dabiskā cikla. Šī krīze ir civilizācijas radīta. Cilvēkiem, kuri domā, ka ekoloģijas problēmas ir naudas mašīna, ieteiktu lasīt, iedziļināties. Man ir tikai viens pretjautājums - kurā no šiem globālajiem pētījumiem ir tā kļūda, kas ļauj šādai konspiratīvai mašīnai darboties? Kā mēs zinām, tieši pretēji - neviena pasaules valdība ar sajūsmu neuzņem šos klimata pētniekus. Parādiet, kura industrija ir gatava uzturēt šo lielo un neganto konspirācijas teoriju pārsimts zinātnieku algu dēļ?
- Esi novērojis kādas vietējās sugas izzušanu?
- Mūsu folkloras un nacionālā romantisma apdziedātā latvieša klausīšanās lakstīgalas dziesmās saskaņā ar zinātnieku prognozēm ir kādus trīs gadu desmitu attālumā līdz izzušanai. Latvija vairs nav lakstīgalas komforta zona, drīzumā šis putniņš pie mums neapmetīsies.
- Izstrādājot ES kopējo lauksaimniecības dokumentu, lauksaimniekiem izvirzītas stingrākas prasības vides aizsardzībā, jo nodokļu maksātāji tā vēloties. Kā tad zemniekiem klājas ar vides sargāšanu?
- Lauksaimniecības politika arī Eiropas līmenī ir specifiska lieta, kur vides argumenti lielākoties diemžēl paliek uz papīra. Par augu aizsardzības līdzekļu lietojuma sekām institūcijās apziņa ir, bet, pieņemot kopējo Eiropas lauksaimniecības politiku, vides jautājumos dažreiz paliek pāri vien kompromiss, kurā ir 80% saukļi un 20% virzība pareizā virzienā. Industriālā lauksaimniecība mūsdienās ir milzīgs bizness, kas saaudzis kopā ar agroķīmijas biznesu, tāpēc viss notiek lēni.
- Bet kā ar sabiedrības attieksmi - es maksāju nodokļus, tāpēc gribu, lai… Pēdīgi nodokļus piesaucam it visā.
- Pēc principa - vēlos visu zaļu, pērku visu lētu, ja (smejas)! Nu īstenībā lauksaimniecībā nodokļu piesaukšana nav tā sliktākā lieta. Varbūt Latvijas vidējais statistiskais iedzīvotājs nevarētu uzstāties ar šādiem saukļiem, bet Eiropas Savienības kontekstā, kur iedzīvotāji ar saviem maciņiem tik tiešām balso par zaļākām izvēlēm, ir tiesības piesaukt nodokļus. Lauksaimniecībai tiek tērēta milzīga daļa no kopējā ES budžeta. Ja šīs subsīdijas turpinās plūst tikai uz ražu maksimilizēšanu, intensīvo lauksaimniecību, nekas neuzlabosies. Tāpēc šādu prasību iestrāde Eiropas līmeņa dokumentā noteikti panāks vairāk nekā vietējā politika.
- Ko pats dari lietas labā?
-Pilnu parasto komplektu, sākot ar atkritumu šķirošanu. Arvien skrupulozāk izvairos no plastmasas iepakojumiem, vienreizējie iepakojumi noteikti no saraksta ir izslēgti. Atkritumus nevajag tikai šķirot, jāsāk ar to, ka tos nevajag radīt. Mājās ir taupīgās spuldzes. Nevaru teikt, ka pārtikā lietoju tikai bioloģiski sertificētus produktus, bet, tā kā man ir lauki, mēģinu arī šo to pats izaudzēt vai arī to, ko izaudzē ģimene, uzdodu par savējo (smejas). Ceļojumos, kas ir īsāki par 500 km, neizmantoju avio pakalpojumus, tā vietā izvēlos sabiedrisko transportu vai prāmi.
Comments