Septembrī visu Baltijas valstu lauksaimniecības politiku pārstāvošie ministri Varšavā tikās ar Polijas lauksaimniecības un lauku attīstības ministru Janu Krištofu Ardanovski, lai formālā vizītē apspriestu Eiropas Savienības (ES) Kopējās lauksaimniecības politikas (KLP) reformu un prognazējamo finansējumu pēc 2020. gada.
Noslēgumā, ar patosu tika parakstīta kopējā valstu sadarbības deklarācija, kas nodrošinātu darbu pie vienlīdzīga ES atbalsta finansējuma un konkurences nosacījumiem visām dalībvalstīm, kā arī atbalsta sniegšanas lauksaimniekiem, lai mazinātu BREXIT ietekmi. Tiesa līdz šim par BREXIT ietekmi uz mūsu tirgus ekonomisko veselības stāvokli, eksperti izteikušies optimistiski, sakot, ka tas varētu būt īslaicīgs drudzis, bez nopietnām kompikācijām, jo Latvijai svarīgākie eksporta galamērķi, vismaz saskaņā ar ZM 2018. gada ziņojumu, ir Lietuva, Igaunija un Krievija, kamēr Lielbritānija pavīd tikai starp rindiņām.
Diskusijā par ES atbalsta maksājumiem lauksaimniecībai, ministrs Kaspars Gerhards norādīja, ka ES tiek noteikti arvien jauni sasniedzamie mērķi, tajā skaitā arī vides un klimata mērķi, kas attiecināmi uz lauksaimnieku darba procesiem: “Jaunu mērķu īstenošanai ir nepieciešams finansējums, kurš jau šobrīd Latvijai un arī Baltijas valstīm ir nepietiekams, turklāt, ja mēs skatāmies uz atbalsta apmēru pārējo dalībvalstu griezumā, tad Latvijas lauksaimniekiem līdz šim 15 gadu garumā ir noteikts viens no viszemākajiem atbalsta līmeņiem visā Eiropā, kas ir trīs reizes mazāks nekā citām valstīm. Pirmkārt, atbalstam ir jābūt vienādam visām ES dalībvalstīm. Otrkārt, ja tiek noteikti jauni sasniedzamie mērķi, tad šis atbalsts ir atbilstoši arī jāpilnveido.”
...ES fondu nauda, kas naski tika un vēl arvien tiek iepumpēta mūsu lauksaimniecības nozares vēnās ir, maigi sakot, tik liela, ka precīzi grūti izrunāt (...)
Ministrs arī vērsa uzmanību uz to, ka esošā tiešmaksājumu sistēma nenodrošina vienlīdzīgus konkurences apstākļus visiem ES dalībvalstu lauksaimniekiem: “Liela daļa dalībvalstu saņem ļoti dāsnus tiešmaksājumus – 100% un pat līdz 209% no ES vidējā rādītāja. Tikmēr Latvijai Eiropas Komisija plāno noteikt vien 77% līmenī. Nevar būt ne runas par to, ka šāds atbalsts varētu būt pietiekams – tas neatsver nedz esošās lauksaimnieku atbalsta vajadzības, nedz arī sniedz iespēju pilnvērtīgi īstenot jaunos ES noteiktos mērķus, kas nāk papildus jau tiem, kas jau šobrīd ir spēkā.”
Te gan gribētos piebilst, ka Zemkopības ministrija ir viena no naudīgākajām ministrijām mūsu valstī, un ES fondu nauda, kas naski tika un vēl arvien tiek iepumpēta mūsu lauksaimniecības nozares vēnās ir -maigi sakot- tik liela, ka precīzi grūti izrunāt, turklāt šie atspirdzinošie skaitļi ir oficiāli pieejami nozares ziņojumā. Apgūstot, piesaistot un dažādi manipulējot ar ES līdzfinansējumu Latvijā ieplūduši neskaitāmi miljoni, un ir skaidrs, ka kopējā ES budžetā jau tagad ar saviem nodokļiem ieguldam mazāk, kā saņemam. Tāpēc, pirms pieprasīt, būtu vērtīgi palūkoties, kas īsti izdarīts ar jau piesaistītiem līdzekļiem un vai tiešām mums var uzticēt vairāk, ja ar to, kas bija pieejams līdz šim, neesam spējuši ielekt lauksaimniecības progresa ātrvilcienā.
Bēdīgākais, ka jau pirmsvēlēšanu retorikā izskanēja dažādu tautsaimniecības ekspertu, politologu un pētniecisko žurnālistu aicinājums, neuzķerties uz šiem saukļiem, jo tā vai citādi, mēs šos tiekšmaksājumu skaitļus nevaram ietekmēt. Pat bijušais Zemkopības ministrs vienā no savām reģionu vizītēm bezspēcībā noplātīja rokas un zemniekiem atzina Latvijas nolemtības sajūtu. Taču palūkosimies, vai gan paši esam tik šķīsti savos darbos, lai justos pabērna lomā. EK ir savas metodes, kā aprēķināt, cik dārgu cenu maksāt par iespējamiem grābekļiem. Taču skaidrs, ka šo jautājumu izvirzīšana priekšplānā katrā nozīmīgu vīru vizītē imitē nopietnus nodomus un cēlu rīcību. Turklāt taktika - diskutēt par to, kas ir labskanīgāks, elektorāta ausīm tīkamāks - joprojām ir vispopulārākā.
EK ir savas metodes, kā aprēķināt, cik dārgu cenu maksāt par iespējamiem grābekļiem
Turklāt sarunas laikā ministrs K. Gerhards izcēla mazo lauksaimnieku būtisko sociālekonomisko ietekmi lauku teritorijās. Pateicoties viņiem laukos tiek nodrošināts darbs, uzturētas teritorijas, kā arī nodrošināta sociālā iekļaušanās. Esot būtiski turpināt atbalsta sniegšanu mazajiem ražojošajiem lauksaimniekiem, lai veicinātu arvien jaunu, dažādu produktu ražošanu un nonākšanu tirgū. Šī mērķa sasniegšanai Zemkopības ministrija ir izstrādājusi jaunu projekta priekšlikumu valdībai, nosakot pieejamo atbalstu mazajiem ražojošajiem lauksaimniekiem līdz pat ... 1250 eiro apmērā.
Te lieti atzīmēt, ka žests, kas tagad izskatās pēc cēlas rīcības, mazajiem ražojošiem lauksaimniekiem nebūtu nepieciešams, ja tādu bezizejas stāvokli nebūtu izveidojuši vairāki pagātnes politiski nepārdomātie lēmumi, un tādu “fikso risinājumu” mums ir vairāk nekā sunim blusu. Turklāt, piesaucot darba nodrošināšanu, pieļauju, vai drīzāk ceru, ka atbalstu saņems tie, kuri nodarbina ne tikai ģimeni, bet arī plus vienu cilvēku no malas. Citādi, tas nav atbalsts, tas ir pabalsts. Kaut gan, ja pavirši uzmetam aci skaitlim 1250 eiro, tad matemātiski nonākam pie minimālās algas trīs mēnešu garumā, pieņemu vasaras sezonā. Nav slikti, bet tomēr rada dzīves traģiskuma sajūtu.
...(1250 eiro) ..tas nav atbalsts, tas ir pabalsts
Parakstītajā kopējā četru valstu deklarācijā pausta vienota valstu nostāja un viedoklis par ES daudzgadu budžetu un KLP reformu. Proti izvirzīts uzstādījums, ka ES KLP budžetu pēc 2020. gada nedrīkst samazināt, salīdzinot ar 2014.-2020. gada periodu, lai finansētu citas jaunās politikas iniciatīvas. Finansējums lauku attīstībai jāparedz vismaz 2014. -2020. gadu perioda līmenī, taču šie ultimāti ir jāpiesauc, lai diskutējot par nākamā budžeta veidošanas politiku, ministru nenosauc par finansiālu tumsoņu vai arī tādu, kas nespēj uzklausīt sabiedrības vēlmes. Tas taču ir ministra reprezentatīvais uzdevums, iestāties (un tikai) par to, ka lēmējvarai EK gaiteņos ir jānodrošina ES tiešmaksājumu izlīdzināšana nākamā finanšu perioda laikā, lai visu ES dalībvalstu lauksaimniekiem tiktu nodrošināti vienlīdzīgi konkurences nosacījumi un apstākļi vienotajā ES tirgū. Runāt citādi būtu ļoti nepopulāri.
Un visbeidzot, tikšanās laikā augstās amatpersonas bija vienisprātis, ka EK ir jāparedz mehānisms un iespējamā finanšu palīdzība dalībvalstu lauksaimniecības sektoriem, kuri varētu tikt negatīvi ietekmēti no iespējamās bez-vienošanās Brexit procesā. Te gan gribētos sīki un detalizēti dzirdēt, kādus priekšlikumus tad Latvija vai visas Baltijas valstis ir sagatavojušas iesniegšanai EK, lai palīdzētu efektivizēt šo revanšistisko gājienu pret Lielbritāniju, gadījumam “ja nu”. Pagaidām izklausās, ka latvieši atkal gaida, kad kāds cits kaut ko paredzēs, pārstāvēs un ietekmēs. Tikmēr piekritīsim, ka īstenībā lauksaimniekiem nekas cits netiek ieteikts, kā “tikt tam pāri”.
Comments