Neesam nedz pirmie, nedz vienīgie, kuri iestājoties Eiropas savienībā apguvuši līdzfinansējumu, taču kas par šo naudu izdarīts? Tas, protams, ir sarežģīts jautājums, kam būtu jāvelta daudz laika un analīzes. Cik nav projektu uzsaukumu bijis dažādās nozarēs ar mērķi padarīt dzīvi skaistāku, vieglāku, uz attīstību vērstu.
Cik naudas piešķirts un izlietots!
Aizvadītajā nedēļā biju ceļojumā, kura laikā varēju palīkoties uz Lietuvu, Poliju, Čehiju, Slovēniju, Austriju un Horvātiju. Palika skumji. Ļoti, ļoti skumji. Vēlāk pārņēma dusmas un vilšanās, jo uzskatāmās atšķirības bija milzīgas, kā mūsu valstsvīru algas.
Lai gan saka, ka visu nelaimju sakne slēpjas salīdzināšanā, es nevarēju atturēties paskatīties, pavērtēt, ko par šo naudu izdarījusi Lietuva, Polija un Horvātija, jo pārējās valstis, pats par sevi saprotams, nav mūsu svara kategorijā.
Starp Latviju un Lietuvu lielas atšķirības nejuta. Viensētas un lauki izskatījās līdzīgi, taču pie ceļiem leiši piestrādā. Iebraucot Polijā aina pavisam cita. Poļi ir skaidri apjautuši, ka ceļi ir viņu tautsaimniecības galvenie asinsvadi un transotrtlīdzekļu straumēm pa tiem jāplūst brīvi, bez aizķeršanās. Skaidras nākotnes vīzijas vadīti viņi ceļus pat betonē, ieliekot tajos pamatīgu dzelzs armatūru. Arī lauki - prieks un bauda acīm. Katrs zemes gabaliņš apstrādāts, izkopts. Viņi audzē kukurūzu un labību, iekopj augļu dārzus.
Poļiem mazos pagastos nav tukšu pamestu māju
Agrā rīta stundā uz laukiem manāma tehnika. Bet dienas svelmei iestājoties, darbi nepierimst. Skatījos, kā pretī brauc saimnieks ar ne to labāko traktoru, piekabē siena ruļļi, bet kabīnē pie sāniem kundze, karstumā sakarsušiem sarkaniem vaigiem ar lupatiņu susina pieri. Gar laukiem iztīrītas vai no jauna ierīkotas meliorācijas sistēmas, bet mazos ciemos, aiz glīti koptām mājām ieguļas skaisti izkopts pagalms, kur ar sētu norobežota saimnieciskā daļa. Saimnieciskajā pusē glīti rindiņā sakārtota tehnika (un ne jau John Deer), nelielas kūtiņas, bez centrālās mēslu čupas. Pagalma dziļākajā daļā ganās vistas, šur tur pa gotiņai, kārtīgi izravēts sakņudārzs un gar malu sakrauti ziemu gaida siena ruļļi. Poļiem mazos pagastos nav tukšu pamestu māju, un bezdarbībā pie veikala nestutējas pudeles brāļi. Tā vietā iedzīvotāji paši sevi nodrošina ar pārtiku un, kam nav zemes pleķīša šņorītes garumā, tas sniedz pakalpojumus, par ko liecina reklāmas plakāti uz privātmāju sienām.
Horvātijā visur ir maksas ceļi, un braucot pa tādiem ceļiem, saproti par ko maksā, taču horvāti labus ceļus par savu prioritāti uzstādīja tiko pēc kara beigām, kad vēl nebija iestājušies Eiropas Savienībā. Pēc pievienošanās ES saimei arī viņi sāka apgūt finansējumu, pateicoties kuram, viņi tagad būvē tiltus un tuneļus, attīsta lauksaimniecību paplašinot vīnogulāju un olīvkoku laukus.
Horvāti labus ceļus par savu prioritāti uzstādīja tiko pēc kara beigām
Atgriežoties Latvijā bija iestājusies tumsa, un tu pat iesnaudies šo mirkli nevarēji palaist garām, jo no snaudas tiki pamodināts briesmīgi kratoties. Kaut kur klusi apziņā nojautu, ka vairākos Latvijas pagastiņos tieši šobrīd par Eiropas līdzfinansējumu tiek ierīkots bērnu laukumiņš, sporta un atpūtas zonas, ģimenēm ar bērniem, kuru skaits ciematos sarūk, un kāds labums no tā tautsaimniecībai? Pat kārtīgu ceļu mums joprojām nav, kaut gūstam un apgūstam bez savas jēgas.
Comments