top of page
Writer's picturePolianna

PILSĒTA ŅEM, LAUKI DOD

Izbraucot cauri Skujenes pagasta Pērkoņiem un meklējot norādīto saimniecību, nomaldos no ceļa. Ceļmalā uzrunātai sievai vaicāju, kur te tāds Ķoneskalns un saimniecība ar Galovejas liellopiem. “Jums jāgriežas atpakaļ, tad pa labi, braucat cauri mežiņam līdz nonāksiet īstā paradīzē,” saka kundze. Sacīts, darīts. Un patiešām, sieva neko neizpušķoja! Dodoties pa norādīto ceļu, acīm paveras netverams skaistums. Pakalniem ieskauta, no pasaulīgiem kārdinājumiem izvairīga, saulītē gozējas īsti latviska viensēta. Kādreiz viensētu sauca par “Gala Ķonēniem”, peltajos laikos to pārdēvēja par “Ziedoņiem”, taču saimnieki Ringolds un Līva Grāpji ir vienisprātis - šeit ir “Ķonēni” un punkts.

Saimnieki svin spāru svētkus. Ēka, kas reiz kalpojusi par kūti, laikam ejot pussabrukusi, tagad pārtaps par cēlu namu, atgūstot senatnes elpu. Virs akmens pamatiem paceļas guļbaļķu sienas, bet jumta sijas gaida jaunu, smaržīgu lubiņu jumtu. “Nē! Kaut kāds lētais bleķa jumts mums te galīgi neder! Tas nav tas. Visu taisām lēnām, toties pamatīgi. Tā, lai paliek dēliem un viņu bērniem,” saka Ringolds. Lubiņu jumts ir arī dzīvojamai mājai, par ko priecājas Līva, teikdama, ka lietus laikā istabā uzturēties ir tīrā bauda, jo lietus lāses nevis sitas pret skārdu, radīdamas skaļu troksni, bet maigi čabinot nomierina.

Saimnieki atklāj, ka “Ķonēniem” ir sava, skaista vēsture, jo Ringolda vectētiņš šo vietu izraudzījies pēc principa, lai tā būtu gana laba mazdēlam. Tolaik Ringolds vēl nemaz nebija dzimis, tāpēc vectētiņš, kamēr dēls armijā, mājas iegādi pārspriedis ar savu vedeklu - Ringolda mammu. Tagad saimnieks atzīst, šī ir tā vieta, kurai līdzīgas nav nekur pasaulē.


Abi šurp pārcēlušies no pilsētas pirms trim gadiem. Līva kādu labu brīdi strādājusi Rīgā Zemkopības ministrijā, bet Ringolda darbs saistīts ar biežiem lidojumiem. Piedzimis viens dēls, tad otrs, un šobrīd zobiņi nāk jau trešajam puisēnam. Būdami nemitīgā pilsētnieku skrējienā, laulātie atskārtuši, ka pilsēta viņiem nevis dod, bet pieprasa. Pieprasa spēku, pieprasa laiku un kā viltīga zagle laupa dzīvesprieku. Mānīgais komforts ģimeniskās saites nevis savijis ciešāk, bet drupinājis, jo sabiedrībai potētā ilūzija, ka laime ir mantās, naudā un statusā, likusi abiem skriet vāveres ritenī, atstājot tukšuma sajūtu. Pēc kārtīgām pārrunām un vērtību izsvēršanas, Grāpji nolēmuši pārcelties uz Cēsīm. Tā kā saimniekošana “Ķonēnos” jau ilgstoši bijis Ringolda sapnis, tad lēnām un pakāpeniski abi pievērsušies laukiem: “Teicu vīram, ja reiz “Ķonēni” ir tik tuvu Cēsīm, mēs jau palēnām varam veidot saimniecību, jo man 40 minūšu brauciens ikdienā Rīgā bija pierasta lieta. Tā tas viss iesākās.”

Tagad saimniecībā ir 39 Galoveju liels ganāmpulks, pārsimts broileri un truši. Tā kā Ringoldam garšo izcils steiks, izvēle par labu gaļiniekiem šķiet likumsakarīga: “Arī tagad labu liellopu kurā katrā veikalā nedabūsi. Pārsvarā ir jaunlopa nevis liellopa gaļa un pēc sirds patikas nopērkama apšaubāmas izcelsmes senila piena lopu gaļa.” Līva vīram piebalso sakot, ka ganāmpulka pārraudzība vairāk gulstas uz viņas pleciem, jo Ringolds daudz strādā, tāpēc viņai bijis svarīgi, lai lopi nav milzīgi, to raksturs būtu labsirdīgs un dzemdības vieglas. “Galovejas govis ir augumā mazākas ar biezu apmatojumu un pretēji mežonīgajiem krūmu bridējiem, šī šķirne ir miermīlīga, pat draudzīga. Dzīvojot kalnos, Galovejas pieradušas iztikt ar knapu barības bāzi, tāpēc nesmādē arī sliktākas kvalitātes sienu, ja nu Latvijā gadās švakāka vasara,” paskaidro Līva.


Izrādās, ka Galovejas liellopu izcelsme meklējama Skotijā, tāpēc mūsu klimatiskajiem apstākļiem tās pielāgojas vienā mierā: “Vasarā govis noganām dabīgajās pļavās, bet ziemā tās var iztikt tikai ar sienu. Mums pašiem ir 47 ha lauksaimniecības zeme, šis tas nomāts, taču sienu pērkam no kaimiņiem. Latvijā tipiski uz vienu liellopu nepieciešami divi hektāri ganību- no kuriem viens ganīšanai, otrs sienam, no šī skatu punkta, esam ieguvēji, jo pļavas nepļaujam, bet noganām. Šobrīd strādājam uz ganāmpulka paplašināšanu un gaļas kvalitāti. Latvijā pārsvarā visi koncentrējas uz vairumu un ātru peļņu, turpretī mēs savus lopus audzējam trīs gadus un tad gatavojam steikus. Pagājušogad nokāvām pirmo lopiņu un jau kādu laiku veikalā uz gaļu neskatāmies. Saldētavā ir gan liellopa, gan vistas, gan truša gaļa. Nākamgad plānojam, ka pie mums varēs iegādāties kā gaļu, tā tīršķirnes teļus.”

Ringolds izpētījis, ka visefektīvāk lopus ganīt pēc intensīvās noganīšanas principa, govis ierobežojot mazākā teritorijā, toties pārdzenot katru dienu jaunās ganībās. “Tā mēs iegūstam gan krietni lielāku zāles ražību, proti, zāle ataug ātrāk, gan samazinām slimību riskus un pieradinām lopus pie regulāras saskarsmes. Kad liellopi tiek pārdzīti, atvedam broilerus. Regulāri pārvelkot putnu būri, putni dabū zaļu zālīti, knābā kukaiņus un ielabo zemi. Neviens mēslojums nav tik bagātīgs, kā vistu mēsli. Putnu izkārnījumos ir krietni vairāk slāpekļa nekā govs izkārnījumos. Esam izmēģinājuši vairākas gaļas vistu un broileru šķirnes, sākām ar Bresu. Pagājušajā gadā “Dobeles dzirnavnieks” uzsāka ražot bioloģisko barību gaļas vistām un tas ir ļoti liels atspaids. Tagad mums ir trīs vistu būri, katrā būrī putniem tiek dota atšķirīga barības norma. Tā kā broileru gaļu nākotnē vēlamies arī tirgot, mērķis ir iegūt nevis labas, bet izcilas kvalitātes gaļu. Šādi eksperimentējot, nonāksim pie vislabākā rezultāta, ko piedāvāt tālāk tiešajam pircējam,” viens otru papildinot stāsta Grāpji.


Vaicāju, vai dzīve laukos ir vieglāka kā pilsētā? Vai cerības sevi attaisnojušas, uz ko Līva atbild sekojoši: “Nav ne lētāk, ne vieglāk, bet savādāk gan. Pilsētā cilvēks pa dienu noskrējies, vakarā jūtas iztukšots, bet te - laukos - tu visu dienu esi strādājis, vakarā fiziski piekusis noliec galvu uz spilvena, toties aizmiedz piepildīts un pamosties atjaunojies. Lielākā atšķirība ir tajā, ka laukos veidojas tuvākas un sirsnīgākas attiecības ar apkārt dzīvojošajiem - nav sāncensības, nevienam nekas nav jāpierāda, un kaimiņi izpalīdz viens otram.”




0 comments

Recent Posts

See All

留言


bottom of page