Pagājušā ziemā Lauku atbalsta dienesta (LAD) aplēses liecināja, ka liela daļa no lauksaimniecībā izmantojamās zemes ir aizaugusi ar krūmiem. Kas vienam posts un nelaime, citam jauna iespēja. Tā pirms gada tapušajā sarunā uzskatīja mans sarunu biedrs līgatnieks Mareks Grahoļskis. Viņš pirms četriem gadiem, dibinot “Abrus Ik”, aizaugušajās platībās saskatīja iespēju ražot šķeldu.
Ja vēl nesen valdīja uzskats, ka mežsaimniecība ir biznesa un labas peļņas ādere, tad tagad lietas esot krietni pamainījušās. Šķeldas ražošanai nepieciešamās investīcijas, lai arī mazākas nekā mežizstrādē, tomēr esot pietiekami augstas.
“Ir mainījies eksports, kokmateriālu cenas ir krietni kritušās, līdz ar to mežizstrādes peļņa ir tuvu nullei. Taču apstāties arī nedrīkst, jo jāstrādā kaut pa nullēm, lai spētu atdot kredītus,” saka Mareks.
Lielākie pakalpojuma ņēmēji esot zemnieku saimniecības, privātpersonas un pašvaldības, kas vēlas sakopt ceļmalas. Šķelda pieprasīta apkures vajadzībām, taču tās pieprasījumam esot sezonāls raksturs.
“Apkures sezonā šķeldas pieprasījums ir liels, bet vasarā niecīgs. Līdz ar to vasarā jāveido uzkrājumi, lai ziemā būtu ko realizēt. Mēs strādājam visu cauru gadu. Darba pietiek, jo pakalpojumu sniedzam bez maksas. Par samaksu paturam kokus un krūmus, no kā saražojam šķeldu, bet saimniekam atstājam sakoptus laukus, notīrītas mežmalas un iztīrītus grāvjus.”
Rezervēti pret krūmu šķeldu daudziem liek izturēties plaši izplatītais viedoklis, ka tā esot mazāk kvalitatīva par meža šķeldu.
Pret to gan uzreiz varot iebilst, jo tieši meža šķelda, sevišķi no celmiem ražotā, saturot daudz vairāk smilšu, kas kūstot veido stiklu un bojā kurtuvi. Krūmiem smiltis uzkrājoties vienīgi lapās. Tomēr, vairāk par visu, tas neesot šķeldas, bet gan tehnoloģijas jautājums.
Ja siltuma vai enerģijas ražotāji orientējas uz šķeldu, tad viņiem jāiegādājas arī attiecīgas iekārtas, kas šobrīd jau pieejamas tirgū. Savukārt šķeldas kvalitāti nosakot tās ražotāju pieredze un zināšanas.
Saražoto šķeldu Mareks realizē Rīgā un piegādājot pašvaldību katlu mājām. “Tāpat sadarbojamies ar uzņēmumiem, kas nodarbojas ar eksportu. Vidzemē sakopto platību paliek vairāk, tāpēc pievēršamies šķeldu ražošanai arī no mežizstrādes atlikumiem,” saka jaunais uzņēmējs.
Līgatnieks saka, ka cilvēks pēc savas būtības meklē vietu vai nišu, kurā viņš var nopelnīt.
“Uzņēmumu rada nolūkā gūt peļņu, traucē tas, ka valdībai nav skaidras vadlīnijas, nav nākotnes plāna ne nodokļu politikā, ne pa nozarēm, līdz ar to uzņēmēji kaut ko iesāk-pamet, pamēģina kaut ko citu. Bizness neiet… - atkal pamet. Ja tautsaimniecībā valdītu skaidrība, kas būs tas ar ko mēs startēsim starptautiskā līmenī (ne tik vien pašmājās), visiem būtu daudz vienkāršāk plānot savu attīstības stratēģiju.”
Ja varētu laiku pagriezt atpakaļ Mareks otrreiz šāda veida uzņēmējdarbību neuzsāktu, jo pēc puiša teiktā pirms četriem gadiem konkurence bija krietni mazāka, un šķeldas cena bija par 30% augstāka. Tagad šķeldas cena esot kritusies, bet degvielas cena ir tādā pašā līmenī, darbaspēka izmaksas paliek tikai lielākas, neskatoties uz to, ka saražotā produkta cena krītas un krītas.
Gaišāks skats nākotnē ir tikai tālab, ka šobrīd Rīgā tiek būvētas trīs lieljaudu koģenerācijas stacijas. Tur būs vajadzīgs milzīgs šķeldas daudzums, līdz ar to ir cerība, ka šķeldai cena varētu nedaudz pakāpties.
Vaicāju par darbaspēku un Mareks smejoties nosaka: ”Nesaprotu šos vārdus-Latvijā ir bezdarbs! Drīzāk Latvijā nav normāla darbaspēka. Savu skādi nodara dažādi valsts apgalvojumi, kas neatbilst realitātei. Tā, piemēram, kaut kādi dati, kas pauž, ka Latvijā it kā esot cēlies labklājības līmenis. Skaidrs, ka pie manis ierodas darbinieks un prasa algas pielikumu, jo - redz- tā runā. Es skatos apkārt, bet neredzu to dzīves līmeņa uzlabojumu!!! Darbinieks palūkojas, arī neredz. Īstenībā nekas jau nav uzlabojies. Viss kā bijis, tā palicis. Tāda tautas tracināšana ļoti nepatīk.”
Savulaik Vidzemes reģiona zemnieki šķeldu ievērojamos daudzumos no Skultes un Salacgrīvas ostām eksportēja uz Skandināvijas valstīm. Tagad vidzemnieki šķeldu ved uz Igauniju, kur uzceltas vairākas lielas ar šķeldu kurināmas katlumājas un koģenerācijas stacijas. Interesanti, ka mūsu ziemeļu kaimiņi par to maksā vairāk nekā skandināvi, kuri turpina ražotājiem un eksportētājiem diktēt savus nosacījumus.
Comments