Tā kā esam meža īpašnieki, mums jādomā, kā saimniekot gudri. Vēlamies, lai mežs paliek arī bērniem un mazbērniem. Esmu jau pārliecinājusies, ka labākais veids, kā iegūt informāciju ir aprunāties, tāpēc šoreiz devos uz Pārgaujas novada Stalbes pagastu, kur savu mežu lolo, kopj un ataudzē Gatis Strads.
"Es te darbojos, jo man patīk mežs, un patīkami atskārst, ka esam tik daudz, kam rūp nacionālā Latvijas bagātība,” saka Gatis. Viņš ar sievu, bērniem un mazbērniem dzīvo te Rīgā, te apsaimnieko no iepriekšējām paaudzēm mantotu, gandrīz 100 hektāru lielu meža īpašumu “Zvejnieki”. Īpašumu atguvis 1991. gadā un, kā pats saka, esot īpašnieks bez dabas zinātņu izglītības. Izmantojot savu 25 gadus ilgo pieredzi un konsultācijas ar Valsts meža dienesta vīriem, Gatis sekmīgi saimnieko Gaujas nacionālā parka (GNP) dabas lieguma zonā.
“Kad mantojām “Zvejniekus” un sākām kaut ko darīt, te nebija nekā. Arī mums nebija ne lāpstas, ne cirvja, ne īpašu zināšanu. Toreiz mūs pamācīja, ka, lai tiktu pie naudas, vajagot kaut ko nozāģēt, un mēs paklausījām. Zināmu platību pārvērtām kailcirtē, un tūlīt pēc tam, saskaņā ar toreizējām prasībām, izdarījām visu, kā lika-sagatavojām, uzarām mežu un iestādījām priedes,” tā Gatis.
Izlases kārtībā mežs ir jāizzāģē, jo uz kokiem jāskatās tāpat kā uz cilvēka mūžu
Lielākajā daļā mežu, saskaņā ar normatīvu prasībām, koku ciršana notiek izlases veidā. Vienlaidus sanitārās cirtes tiek pielietotas tikai ārkārtas situācijās, pēc vētrām. Pa ceļam uz vietu, kur tagad izveidojusies, skaista, bieza un pareizi veidota jaunaudze, Gatis pasakās veiksmei, ka tā savedusi viņu ar atsaucīgiem speciālistiem, jo tie labprāt dalījušies zināšanās. “Meža dienesta vīri vienmēr izrādījuši patiesu interesi par manu īpašumu. Tā mežsargs pamanīja, ka manā jaunaudzītē iemetušies kukaiņi. Kaitēkļi varēja visus kokus sabojāt, bet, pateicoties mežsarga gādībai, mēs laikus reaģējām un visus kociņus saglābām, un tagad te izskatās neslikti, vai ne?” ar smaidu norādīdams uz apkārtni vaicā saimnieks.
Iepriekš šajā vietā augušas lielas, vecas egles un neesot bijis neviena zaļuma, toties tagad jau veidojas skaista ainava. “Esmu pieskaitāms tiem, kuri uzskata, ka izlases kārtībā mežs ir jāizzāģē, jo uz kokiem jāskatās tāpat kā uz cilvēka mūžu,” teic saimnieks, piekodinot, ka dažbrīd arī kailcirte ir pareizākais lēmums.
Lai paša stādītās priedes un egles izaugtu raženas, to apkārtne regulāri tiek atbrīvota no konkurentiem – zālaugiem un citu koku sugām. Tā kā Gatis saimnieko lieguma zonā, apstākļi prasa ievērot virkni normatīvo aktu.
“Es gribētu teikt, ka normatīvi un prasības mūsu valstī ir rakstītas nevis nepareizi, bet drīzāk savdabīgi. Daudzas lietas ir diskutablas, bet tas dod vienu labumu. Proti, ierēdņi neizpauž visu informāciju, kura saimniekiem varētu noderēt, jo droši vien nospriež, ka mums pašiem viss jāzina, un, tiklīdz cilvēks sāk pārspriest kādu tēmu, viņi nez no kurienes atrod kādu argumentu, un tu nejauši uzzini to, kas patiesībā izrādās ļoti svarīgi, tāpēc nākamreiz jau esi gudrāks,” smej Gatis, piebilstot, ka viņa gadījumā ir virkne ierobežojumu un līdz galam nesaprotamu iemeslu, kāpēc viņš drīkst vienu, bet nedrīkst ko citu.
Normatīvi un prasības mūsu valstī ir rakstītas nevis nepareizi, bet drīzāk savdabīgi. (...) ierēdņi neizpauž visu informāciju, kura saimniekiem varētu noderēt
Kā piemēram, visos citos GNP mežos drīkst saimniekot no pirmā jūlija, toties Gatis savos mežos drīkst darboties mēnesi vēlāk. Kāpēc? - tā arī nav tapis skaidrs. “Es pieņemu, ka šos aktus un normatīvus veido augsti izskolojušies cilvēki, kas nesaskata jēgu tērēt savu laiku, lai man kaut ko ieskaidrotu, tāpēc jautājumi paliek neatbildēti. Otrs mans pieņēmums ir tāds, ka cilvēkiem, kas gatavo šos noteikumus, mājās ir tikai jāņogu krūmi, un no mežsaimniecības viņi maz ko saprot. Visapkārt runā, ka vajag uzturēt purvus, bet purvi visiem zemju īpašniekiem paliek kā skaista uzruna, kas faktiski ir apgrūtinājums un par kuru nekā nemaksā. Tad kāpēc saimniekam uzturēt lielu savas zemes teritoriju par purvu?” retorisku jautājumu uzdod saimnieks.
Tomēr Gatis uzsver, ka kopumā mežsaimniecības nozarē visas lietas ir sakārtotas un struktūrās strādā daudz atsaucīgo: “Mēs mēdzam piemirst, ka it visur strādā cilvēki un arī viņiem ir savas melnās dienas, bet apkārtējie to uztver ļoti asi un attiecina uz visiem ierēdņiem. Tāpat ir ar likumiem. Tie pēc būtības ir pareizi sarakstīti, taču paredzēti kādam un nevis visiem. To saprotot, veidojas domstarpības starp tautu un tiem, kas sēž Saeimā,” tā uzskata meža īpašnieks.
Cilvēkiem, kas gatavo šos noteikumus, mājās ir tikai jāņogu krūmi, un no mežsaimniecības viņi maz ko saprot
Arvien biežāk dzird saimnieku un dabas draugu nesaskaņas. Vieni cīnās pret dabas draugiem un pētniekiem, bet otri pret ietiepīgiem zemniekiem un vēlas mežsaimniecībā panākt aizliegumu, jo mežā atklāta kāda reta sūna, aļģe, staipeknis, kosa, paparde. “Redziet, saimnieks būs zaļi domājošs tikai tajā gadījumā, ja viņš to varēs atļauties. Turpretī, ja mežs būs izdzīvošanas jautājums, mežsaimnieks nekad nebūs zaļš. Ja jautājums ir par iztikšanu, bet mežā sāk ligzdu vīt rets putns, visticamāk, ka cilvēks nevis priecīgs skries informēt mežsargu, bet centīsies to putnu padzīt no savas teritorijas, jo nav motivācijas vīterotāju saglabāt. Taču mūsdienu jaunieši, kuriem šodien ir labas izglītības un darbs, būs ideāli zaļi. Viņi būs tie, kas aprēķinās, vai viņiem ir tik daudz naudiņas, lai varētu gribēt aizsargājamo putniņu savā mežā, vai tomēr nē. Pašlaik notiek otrādi. Pētnieki ir tie, kas ar varu grib uzspiest saimniekiem, lai saimnieki sagrib to ķērpīti, to sēnīti, kukainīti vai putniņu, un tas nav forši,” teic Gatis, piebilstot, ka iespēja piesaistīt saimniekus zaļākai domāšanai nav tikai naudas jautājums, tas ir arī attieksmes jautājums, un te vajadzīga paaudžu nomaiņa.