Pagājušajā nedēļā aizstaigājām līdz savam mežam un secinājām, ka laikam pienācis brīdis to nedaudz “paravēt”, taču kā to darīt pareizi, tā sakot - ar tālejošu skatu nākotnē prasīju Ziedonim Vilciņa kungam, kas dzīvo Amatas novadā, Skujenes pagastā.
Ziedonis īsteno videi draudzīgu mežu apsaimniekošanu ar ilgtermiņa domāšanu. Viņš cērt kokus, iegūst ienākumus sev, savai ģimenei, darbiniekiem, saglabājot meža vidi un Latvijas dabas daudzveidību. Viņš mežu respektē kā dzīvu sistēmu ar neskaitāmām sugām, ar dažādām vērtībām.
Ziedonis ir teju vienīgais lielais meža īpašnieks Latvijā, kurš gadu gaitā attīstījis un nu spēj pierādīt un skaidrot arī citiem – kā iespējams iegūt koksnes resursus, neiznīcinot mežu, nenocērtot to kailcirtē.
Savulaik Z. Vilciņš iegādājis mežus, kurus desmit gadu griezumā būtu varējis nocirst kailcirtē, taču drīz vien sapratis, ka var saimniekot apdomīgāk, jo mežs, uz kuru raudzījies, esot izskatījies teicams pensijas fonds: “Es sapratu, ka varu izcirst lielākos kokus, bet pārējos atstāt, lai aug priekš tām dienām, kurās esmu pašlaik.”
No Z. Vilciņa stāstītā saprotams, ka mūžīgā meža princips ir kaut kas starp rezervātu un kailcirti, tā ir arī šaurā robeža uz kuras pats saimnieks labprāt balansē, neiekrītot vienā vai otrā galējībā.
Tam ir daudz priekšrocību. Jāsāk ar to, ka saimniekošanai pēc mūžīgā meža principa (regulētas izlases cirtes koncepts) sniedz saimniekošanai vairākas priekšrocības, salīdzinot ar kailcirti:
nerodas izcirtums, kas mākslīgi jāapmežo
augsne tiek pasargāta no erozijas
mitras vietas mazāk pārpurvojas
audzes ir noturīgākas pret vējgāzēm un kaitēkļu uzbrukumiem
egļu audzēs vidējais koksnes pieaugums ir par 30-50% lielāks
Tomēr tas nebūt nav viss. Lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju līdzīgi kā mēs ar vīru mežu uztver kā pastāvīgu savas dzīves telpas daļu. Uz mežu dodamies pēc dabas veltēm, atpūšamies un smeļamļ spēkus. Ne vienam vien mežs ir kā vieta, kur attīrīt prātu no uzmācīgām domām. Tātad mežam ir arī sentimentālā vērtība.
Faktiski, ja izvēlas saimniekot pēc mūžīgā meža principā, jāsaimnieko sekojoši:
kad piedzimst bērns -uz mežu ar zāģīti dodas pirmo reizi
nākamreiz uz bērna pirmo skolas dienu
tad uz izlaidumu
un uz kāzām
Ar mūžīgā meža saimniekošanas veidu iespējams nodrošināt iztikšanu sev un savai ģimenei visa mūža garumā. Uzdevums ir tikai pieskatīt, pakopt un ļaut, lai aug.
Vienkāršojot aprēķiņus “Kalna Gaviešu” saimnieks stāsta piemēru: “Vidējam latvietim ir ap astoņiem hektāriem meža. Pa vienu gadu uz hektāru, kurā ir 80 gadus seni koki, koksnes apjoms palielinās aptiveni pa 5 m3. Ja mēs mežā ar zāģīti ejam ik pēc desmit gadiem, tad tur vajadzētu būt pieaugušiem 50 m3 koksnes uz ha. Ja gribam, nozāģējam 40 kokus un pēc desmit gadiem atkal ejam uz mežu un atkārtojam to pašu. Tātad, ja jums, kā vidējam latviešu mežsaimniekam, ir astoņi hektāri meža, gadā mežs pieaug vismaz par 40 m3. Un, ja jūs neejat piecus gadus iekšā mežā, tad jums iznākumā ir 200 m3 koksnes un par tādu vairumu atliek tikai nosvilpties un zāģeri būs klāt!”
Tā Latvija ir viena brīnišķīga zeme! Te viss aug griezdamies, atliek tikai piekoriģēt. Tomēr, ja mēs nozāģējam skaistu koku, tā vietā nākamais zāģējams būs tikai astoņedesmit vai simts gadiem.
Uz atvadām saimnieks nosaka: “Pret uzņēmējiem, kuru interesēs ir tikai naudas faktors nav jēga cīnīties, viņiem ir citi mērķi, bet, lai pie mums parādītos arvien vairāk cilvēku, kas nodarbojas ar mūžīgo mežu ir jāpaiet zināmam laikam, jāuzkrāj pieredze un jāpiedzīvo visas sabiedrības briedums.”