KO OME TEICA?

Visu mūžu esmu apbrīnojusi savu vecmāmiņu Emīliju. Viņa ir mans varonis un acuraugs. Manas bērnības vasaras pagāja pie viņas Beverīnas nova "Līčupēs". Savā mūžā viņa ir izaudzinājusi četras meitas un dēlu. Kopusi lopus gan savā kūtiņā, gan netālajā kolhoza fermā, no kuras tagad nav ne miņas. Viņai bija piemājas paraugdārzs, kartupeļu un cukurbiešu lauki, pļavas un ganības, bet virtuvē vienmēr smaržoja pēc pankūkām un aveņu ievārījuma.

europosters.dk

Es nekad neesmu dzidrējusi, ka viņa sūkstītos par smago dzīvi, jo bērnus uzaudzināja viena, vai arī to, ka fermā brigadieres darbs būtu viņai par nastu. Nekad neesmu redzējusi viņu raudam, toties zinu, cik gardi viņa smejas. Ome nekad nav bijusi intrigante, vai kādu aprunājusi, toties viņa vienmēr spēja atrast mierinājuma vārdus. Mana omīte ir simtprocentīgs lībs un, iespējams, ka lībiem tā ir kāda kopēga iezīme? - es nezinu. Taču tas gaišums, kas ir vēl šodien viņā, mani ārkārtīgi aizkustina.

Kad Ziemassvētkos viņu apciemoju, aizrunājāmies par kaķiem. Teicu, ka baidos, ka manējais varētu kaut kur aizklīst un viņa atbildēja:

- Ja kaķīts nerādās, noliec pie durvīm otrādi apgāztu bļodiņu. Divas dienas un kaķīts būs mājās. Es reizēm tā darīju, kad kāda govs iebizoja mežā. Izliku otrādiņ apgāztu spaini un šī bija klāt!

Prasīju: "Vecmamm, bet vai tev nav kāda gudrība, kā dabūt vairāk naudas?"

Un lūk, ko viņa man atbildēja.

-Ir, bērns. Strādāt vajag ar prieku, tad arī viss būs. Būs gan nauda, gan labs omiņš, gan veselība. Citas receptes nav!