Valdemārs Dambekalns ir viens no Valmiermuižas alus dibinātājiem, tagad viņš vada savu zemnieku saimniecību “Šovītes” Vecpiebalgas novada Dzērbenes pagastā un jau piecus gadus ražo automašīnas. 2014. gadā saimniecība saņēma novada Gada uzņēmēja titulu.
V. Dambekalns audzē gaļas lopus, sniedz meliorācijas pakalpojumus, taču ambiciozais un pragmātiski domājošais saimnieks saredz nākotni eksportā, tālab no skicēm līdz atslēgai būvē ekskluzīvas sporta automašīnas.
“Tradicionāli Piebalgas pusē līdztekus lauksaimniecībai zemnieki nodarbojās ar amatniecību. Tāpēc izdomāju ražot ko tādu, ko var eksportēt ar augstu peļņu,” saka V. Dambekalns, izrādot savu moderno ražotni, kurā top “Lotu super seven” auto atdarinājumi.
Līdz šim V. Dambekalns pārdevis sešus auto. To pievienotā vērtība ir konstrukcija, dizains un individuālie tehniskie risinājumi. “Mašīnas sastāv no rāmja, kuru paši esam radījuši. Transmisija ir būvēta no “Volkswagen” motora un “BMW” kārbas. Auto mezgli ir no dažādu automašīnu daļām, kas savā starpā nesader, tā ir mūsu gudrība, kā to sapārot.”
Šādu auto cena sākas no 20 000 eiro un var sasniegt pat 100 000 eiro. Vāciju, Lielbritāniju un Skandināviju V. Dambekalns uzskata par automašīnu galvenajiem noieta tirgiem.
Auto sertifikācija Latvijā ir nesamērīgi dārga, tamdēļ tās sertificē un reģistrē Igaunijā. “Kamēr Latvijā nav plānojami 20 pircēji gadā, tikmēr neveikšu šo auto sertifikāciju šeit,” atzīst uzņēmējs.
V. Dambekalns ir pārliecināts, ka daudziem cilvēkam ir tehniskās zināšanas, ja to trūkst, tad var atrast un noalgot speciālistus: “Kopā pie autobūves nodarbinu trīs cilvēkus - vienu pilnu laiku un divus pusslodzi. Pašas mašīnas ir noskatīta ideja. Anglijā tādas būvē katrā miestā. Man nav dziļu inženiera zināšanu, tāpēc esmu izvēlējies atdarināt to, kas ir vienkārši un pieprasīti Eiropā. Var pat nopirkt grāmatu, kurā detalizēti izklāstīts, kā šādu mašīnu uzbūvēt, tur arī visi izmēri un skices. Jau pirms manis Latvijā ir bijuši entuziasti, kas šādas mašīnas veidojuši. Atliek uzmeklēt šos cilvēkus, pajautāt viņu pieredzi, un top skaidrs, kā labāk darīt. Daudz detaļu top pašu rokām, un ar katru mašīnu kļūstam gudrāki. Te tiešām nav nekā sarežģīta.”
Uzņēmējs neslēpj, ka viņa sapnis ir ražot 50 automašīnas gadā: “Tad mehāniķis pārtaps par ražošanas vadītāju, bet pārējiem cilvēkiem īpašas zināšanas nevajadzēs.” Vaicāts par praktikantiem no profesionālajām skolām, saimnieks atbild, ka tādu interesentu nav bijis. “Uzskatu, ka konveijers ir labākais veids, kā var efektīvi ražot un nodrošināt augstas algas. Pircējiem ir vajadzīga zema pašizmaksa, ko var sasniegt tikai ar augstu produktivitāti. Tas nozīmē, ka ražošanas vadītājs izdomās, kādas skrūvītes no kura plaukta jāpaņem, ar kuru atslēgu jāpieskrūvē, savukārt konveijera darbinieki vienkārši sekos viņa instrukcijām."
"Ja visas mašīnas būs unikālas un visas ražos augsti atalgoti amatnieki, tad par katru saražoto automašīnu jāprasa piecas reizes augstāka cena
Sarunas laikā V. Dambekalns vairākkārt atzīst, ka veiksmi uzņēmējdarbībā nosaka gribēšana un uzņemšanās: “Runājot par uzņēmējdarbību, tajā nevajag īpašas zināšanas, galvenais ir ļoti gribēt. Ar to arī uzņēmējs atšķiras no amatnieka. Amatnieks neriskē, turpretī uzņēmējs kļūdās, mācās no pieredzes un sāk no jauna. Tradicionāli uzņēmējs ir tirgotājs un karavīrs
Taujāts par uzņēmējdarbības vidi kopumā Latvijā, V. Dambekalns pauž, ka mūsu labklājība tiešā veidā atkarīga no mūsu spējas eksportēt: “Ja saražoto, neatkarīgi no tā, ko ražojam, spējam eksportēt, tad ienesam naudu Latvijas ekonomikā. Tas ir visu mūsu Latvijas uzņēmēju uzdevums - atrast eksporta tirgu. Šeit arī iekļauta patriotisma būtība.”
Comments