Pavisam nesen divas trešdaļas (66%) Latvijas iedzīvotāju ekonomiski aktīvajā vecumā no 18 līdz 55 gadiem atzina, ka kopumā ar savu dzīvi ir apmierināti, toties trešā daļa (32%) Latvijas iedzīvotāju ekonomiski aktīvajā vecumā pauda lielāku vai mazāku neapmierinātību ar dzīvi. Salīdzinoši biežāk apmierinātību pauduši skolnieki, mājsaimnieces un iedzīvotāji ar augstāko izglītību.
Vidzemes Augstskolas Pārvaldības studiju virziena direktore, dzīves kvalitātes, cilvēkdrošības un sociālās drošības jomu eksperte Anna Broka, skaidro, ka labklājību definē vairāki indikātori - ienākumu līmenis, salīdzinājums ne tikai ar kaimiņvalstīm, bet arī ar Eiropas Savienības valstīm, subjektīvie apstākļi un izglītības līmenis.
“Materiālais nodrošinājums ir viens no rādītājiem, kāpēc cilvēks jūtas neapmierināts ar dzīvi. Šajā gadījumā, raugoties uz neapmierināto iedzīvotāju procentu, būtu vērtīgi paralēli aplūkot datus par bezdarbu šajā vecuma grupā. Iespējams, ka daļa no šiem iedzīvotājiem ietilptu šajā bez darba esošo cilvēku kategorijā,” analizē A. Broka, piebilstot, ka ļoti lielu īpatsvaru neapmierināto sastāda cilvēki, kas ir kopumā neapmierināti ar ikmēneša ienākumiem. “Protams, ka ikvienam gribētos dzīvot labāk, be,t ja šādas iespējas nav un rodas neapmierinātība. Materiālais nodrošinājums un apmierinātība lielā mērā cieši sasaistās.
Astoņdesmito gadu beigās un deviņdesmito sākumā tiekšanās pēc brīvības solīja lielākas iespējas, bet tikai nedaudzi saprata, ka, lai tev būtu šīs iespējas un labklājība, nāksies ļoti daudz strādāt
Atskatoties pagātnē, iedomāsimies, ka dzīvojam Padomju Savienībā, slēgtā sabiedrībā, kurā nav iespējas salīdzināt sevi ar citiem. Šādi dzīvojot, apmierinātība ar esošo stāvokli pret citiem šķiet normāla, jo mūsos mīt pārliecība, ka tāda pat situācija ir visā pasaulē. Toties šobrīd liela daļa iedzīvotāju ceļo un redz citas valstis, citas pieredzes. Viesojas labklājības valstīs - Vācijā, Zviedrijā, Norvēģijā un saņem informāciju par to, kā tur dzīvo, kāds tur ir labklājības līmenis, dzird, kādi tur ir atbalsti un pabalsti, cik liela ir valsts līdzdalība un šādā salīdzinājumā uzreiz šķiet, ka mums te nekā nav. Taču jāpatur prātā, ka tas vienmēr bijis subjektībs vērtējums, jo nebūt nenozīmē, ka tā ir. Arī attīstītajās valstīs iedzīvotājiem ir savas problēmas un arī viņi pauž savu neapmierinātību,” skaidro cilvēkdrošības un sociālās drošības jomu eksperte.
Vēl arvien atropologi diskutē par latviešu zaudētās paradīzes sajūtu, iegūstot demokrātiju, jo visiem tik pašsaprotami šķitis, ka starp demokrātiju un labklājību velkama vienādības zīme. A. Broka šim viedoklim piekrīt: “Šobrīd daudz runā par nacionālo kapitālu un iespējām, taču aizmirst par vienu ļoti būtisku lietu. Astoņdesmito gadu beigās un deviņdesmito sākumā tiekšanās pēc brīvības solīja lielākas iespējas, bet tikai nedaudzi saprata, ka, lai tev būtu šīs iespējas un labklājība, nāksies ļoti daudz strādāt. Vajadzēs būt ļoti efektīvam. Ikvienam patiešām šī labklājība būs jānopelna. Jā. Kāds varētu norādīt, ka resursu pieejamība katrā valstī ir atšķirīga, bet jebkurā gadījumā, arī šie, mums pieejamie, resursi ir jāizmanto pareizi un gudri. Ir jābūt lielai atbildības sajūtai klāt pie šī darba. Manuprāt, mums tas mazlietiņ pietrūkst un to parāda ēnu ekonomika. Tieši ēnu ekonomika atspoguļo bezatbildīgu izturēšanos pret valsts resursiem. Jāteic, ka visos sīkumos arī šie nelielie resursi netiek pārvaldīti līdz galam atbildīgi un tas viss aiziet tālāk un tālāk pa ķēdīti.”
Viesojoties labklājības valstīs - Vācijā, Zviedrijā, Norvēģijā un saņemam informāciju par to, kā tur dzīvo, kāds tur ir labklājības līmenis, dzirdam, kādi tur ir atbalsti un pabalsti, cik liela ir valsts līdzdalība un šādā salīdzinājumā uzreiz šķiet, ka mums te nekā nav.
Nevar ar rādītāja pirkstu norādīt uz valsti vai birokrātiju kā vainīgo, jo atbildība par labklājību jāuzņemas visiem kopīgi: “Mēs esam maza valsts un mums vēl vairāk vajadzētu satraukties par katru sīkumu un vienību, kas aiziet ne tir, kur tai būtu jānonāk. Ja mēs būtu liela valsts, kā Krievija un ASV, kur miljons uz priekšu vai atpakaļ neko būtisku nenodara, lai gan arī viņi tam pievērš uzmanību, tad citādāk. Taču tik mazā valstī kā Latvija, to ļoti sajūt.”
Lai visi kopīgi justos apmierināti ar dzīvi un dzīvotu labklājībā, nepieciešama liela iedzīvotāju līdzdalība. “Nevar sēdēt, ar klepī saliktām rociņām un teikt, ka esam neapmierināti ar dzīvi un pie tā vainot visus citus. Protams, ka ir jāstrādā arī pie tā, lai valsts dotu šīs iespējas, dod to makšķeri, bet cilvēkiem ir jāpaņem sevi rokās un jāpiespiež sevi strādāt, kaut arī negribās,” pauž A. Broka.
Nevar sēdēt, ar klepī saliktām rociņām un teikt, ka esam neapmierināti ar dzīvi un pie tā vainot visus citus
Bez iepriekšminētiem aspektiem arī sabiedrības noslāņošanās veido nolemtības sajūtu un grūtsirdību: “Šī attiecība starp bagātniekiem un mazturīgiem iedzīvotājiem ir ļoti ievērojama. Līdz ar to arī šīs iepriekšminētās iespējas noslāņojās. Ja viens var atļauties visu, bet otram nesanāk pat maizei, tas neviecina labklājību valstī. Nesenais piemērs ir diskusijas par Valsts Ieņēmuma dienesta vadītāja atalgojumu. Visi saprot, ka cilvēkam ir jāpelna, bet šāda alga ir milzīga atšķirība starp pelēko un neredzamo strādnieku un vadītāju. Nenoliedzami, vajag maksāt labāk, bet parastajam cilvēkam, kurš izdzīvo ar pāris simts eiro, to ir grūti saprast. Rodas pretreakcija ar jautājumiem-kāda jēga man strādāt, ja tāpat labāk nekļūs? Daudzi no iedzīvotājiem, kas ir ieslīguši kāda bezizejā, jūtas iestiguši un ir depresīvā noskaņā,” bilst eksperte.
Jebkurā gadījumā, viena pati materiālā labklājība nenodrošinās cilvēkam laimi, taču, ja gribam uzlabot dzīves līmeni un braukt tieši ar šī gada ražoto automobīli, nāksies smagi strādāt, bet ir arī cits ceļš. “Mēs katrs varam izmantot savu izvēles brīvību un pārvērtēt iekšējo vērtību sistēmu un samierināties ar to stāvokli, kādā atrodamies. Mēs varam nemitīgi sevi salīdzināt ar citiem, bet, ja fiziski nav iespējams mainīt apstākļus, varam arī pamainīt attieksmi. Protams, sabiedrība ir materializējusies un iedzīvotāji tiecas pēc labāka darba, lielākām algām, bet, ja šādu iespēju nav, tad jādzīvo atbilstoši savām spējām. Jāsaka, ka arvien vairāk jaunas ģimenes tā arī dzīvo, nebūt nejūtoties nelaimīgas vai neapmierinātas. Materiālā labklājība nav vienlīdzīga ar laimes sajūtu. Nesaku, ka visiem tagad jādzīvo meža būdiņā, pie svecītes-nebūt nē! Tikai jāizvērtē savas ambīcijas un jādzīvo savu ienākumu ietvaros.”
Comments