Kaut kur lasīju, ka sava aka, dzeramais ūdens ir tikpat svarīgs kā savs pavards. Patiesi kvalitatīvs dzeramais ūdens ir liels dārgums. Tas palīdz uzturēt ne tikai labu veselību, bet arī nodrošina ēdiena garšu. Piemēram, izbaudīt sevišķi smalkas tējas garšu nemaz nevarot, ja ūdens kvalitāte nav augsta. Uzskata, ka visgaršīgākajam ūdenim vajadzētu būt akā, kas izrakta savām rokām. Mūsdienās retais pats rok aku, taču šis pakalpojums vēl arvien pieprasīts, bet labi aku racēji un tīrītāji saskaitāmi uz abas rokas pirkstiem.
Sergeju satiku kādā mazdārziņā. Viņš rok un tīra akas kopš 2000. gada. Sergeju šajā amatā apmācījis vecmeistars Jānis Plešavnieks, kurš nu jau devies aizsaulē. “Kādreiz ar meistaru kopā strādājām “Valmieras Pienā”. Viņš bija kungs krietnos gados, ar sāpošu muguru. Saņēmis lūgumu rakt aku, sāka īdēt, ka negriboties rakt akas, tam esot par vecu un tā nodarbe jāmet pie malas. Mani tas ieinteresēja, tāpēc vaicāju, cik par tādu darbu maksā. Līdzko uzzināju, ka par jaunas akas izrakšanu, kas ir pāris dienu darbs, var nopelnīt 200 latu, momentā saskatīju peļņas iespējas un teicu - māci mani! Tā tas viss sākās.”
Saskatīju peļņas iespējas un teicu - māci mani!
Tomēr pēc pirmajiem mēģinājumiem Sergejs atskārtis, ka aku rakšana un tīrīšana nebūt nav no tiem vieglākajiem darbiem. “Man šajos gados bijis daudz mācekļu, vieglas un ātras naudas tīkotāju, taču viņi ar mani pastrādā pāris mēnešu, visu pamet un tad staigā apkārt skandinādami - māku, māku! Īstenībā šis arods jāapgūst septiņus astoņus gadus no vietas, jo situācijas ir tik dažādas, ka viens piegājiens visām akām nederēs. Citkārt cilvēki zvana un sūdzas, ka mans piedarbnieks viņiem izracis aku, bet tagad radušās problēmas. Tad vaicāju, kāpēc zvanāt man? Iestājas neērts klusums. Izlabot cita radītās kļūdas ir ļoti grūti, pat neiespējami. Kādi brīnumi tik nav redzēti- šķības, iebrukušas, nepietiekami dziļas akas, varētu grāmatu sarakstīt,” stāsta Sergejs.
Cilvēki vēlas ierīkot aku praktisku un sentimentālu iemeslu vadīti. Kāds nopircis zemes īpašumu, grasās tur dzīvot, cits ticis pie mantojuma un vēlas atjaunot veco aku. Sergejs stāsta, ka labas akas ar koka grodiem esot ļoti liels retums, pārsvarā, ja tīra, tad tīra dzelzsbetona grodu akas. Savukārt, nosakot akas rakšanas vietu, vēlams par ūdens slāņa dziļumu un augsnes apstākļiem aprunāties ar kaimiņiem. “Tas gan negarantē, ka jaunajā akā pie tā paša groda, kur kaimiņam, parādīsies ūdens, taču var saprast, kāda ir situācija apkārtnē - vai tuvējos laukus mēslo ar ķimikālijām, kāda ir zeme - mālaina un cieta vai viegla, irdena,” stāsta meistars.
Cilvēki vēlas ierīkot aku praktisku un sentimentālu iemeslu vadīti
Akas rok ar lāpstu. Stāvot pie jau izraktas akas, Sergejs stāsta, ka labāk likt uzreiz grodu uz zemes un tad ierakt. Sākot rakt groda iekšpusē, atbrīvojas augsne zem tā malas, nākamie uzliktie grodi, smaguma spiesti, pakāpeniski nosēžas uz leju. Izmantojot līmeņrādi, seko, cik grodi taisni iesēžas, sašķiebšanos nedrīkst pieļaut. Daži racēji grodu savienojumu blīvē ar virvi. Citi uzskata, ka spraugas aizblīvēsies pašas. Arī Sergejs atzīst, ka nekādu virvi nevajag.
Latvijā raktās akas 90 procentos gadījumu kvalitatīvu ūdeni dos 9 – 13 metru dziļumā. Seklāku, četru piecu metrus dziļo, vairāk apdraud piejaukumi ūdenim. Rakšanas vietas precīzai atrašanai labāks veids kā rīkstnieka palīdzība vēl nav izgudrots. Lai arī katrs pats var ar rīkstīti meklēt āderu krustpunktus, izmantot pārbaudīta rīkstnieka pakalpojumus būs drošāk.
“Es uzticos tikai rīkstniekam, ar kuru sadarbojos. Viņš diezgan precīzi spēj noteikt, cik grodu dziļumā būs ūdens. Līdz šim viņš nekad nav kļūdījies. Taču kāds klients Ainārs Šteins Līgatnes pusē uzticējās tikai sevis izvēlētam rīkstniekam. Viņš noteica, ka septiņu līdz deviņu grodu dziļumā ūdens būs kā likts! Jau pie trešā groda sākās pamatīga dolomītu kārta. Lauzāmies cauri ar laužņiem. Sestais grods - nekā. Septītais - no ūdens ne miņas. Sāka parādīties lieli akmeņi, un tā jau ir māka turpināt aku rakt taisni, jo akmeņi jāsašķeļ, jādabū laukā. To aku rakām mēnesi no vietas. Vienubrīd klients sadusmojās un pieaicināja vairākus zintniekus, dziedniekus, rīkstniekus un sazin vēl ko. Ņēma vienu pēc otra, lai pasaka - ir tur jēga rakt vai nav! Kāds noteica, ka vēl nedaudz un ūdens būs. Aizrakāmies līdz 34. grodam. Skats uz debesīm bija divu santīmu lielumā. Līgatnietis teica - viss, veči, beidzam! Nebūs tur ūdens, toties man būs ļoti dziļa atkritumu bedre, ar kuru pietiks manam un manu mazbērnu mūžam. Iesēdāmies mašīnā, tikām līdz Cēsīm, kad pēkšņi saņēmām satrauktu zvanu, lai skrienam atpakaļ, ko kājas nes. Akā kaut kas pamatīgs nogranda un ūdens aumaļām pietecēja līdz septītajam grodam. Uzelpojām, ka ieguldītās pūles un līdzekļi bija to vērti. Kopš tā laika es nevienam citam rīkstniekam neuzticos, tikai savam,” kā piedzīvojumu un reizē murgu atceras Sergejs, piebilstot, ka tā esot dziļākā aka, ko viņš savā mūžā racis.
Skats uz debesīm bija divu santīmu lielumā
Kā jau iepriekš minēts, Sergejs ne tikai rok, bet arī tīra akas. “Nevar pateikt, kas jādara biežāk - jātīra vai jārok jauna aka. Puse uz pusi. Daži bažījās, ka aka gadu desmitiem nav izmantota, iespējams, vairs neko nevar glābt, taču vairumā gadījumu pietiek aku izsūknēt, iztīrīt kritalas un zaņķus, tad nomazgāt, noskrāpēt grodus, dezinficēt aku ar sāli un, pats galvenais, tikko no jauna pietecējušu aku atkal pāris reižu izsūknēt. Ūdenim akā ir jāapmainās, jāļauj elpot un būt dzīvam. Vārdu sakot, ūdens jāsmeļ, lai nesastāvas. Kāds vēlas akas dibenā ielikt oša vai ozolkoka grīdu, bet tas nav obligāti, pietiek ar oļiem, toties koka darināts akas vāks gan ir obligāta prasība,” paskaidro Sergejs.
Secinājums - akas rakšana ir sarežģīta lieta, ne katram pa spēkam, taču, lai aka tiešām būtu sētas galvenā rota un dzīvības avots, akas rakšanu labāk uzticēt pieredzējušam meistaram.