Lauku tūrisms- daudzināts, slavēts, noniecināts un atkal augšāmcēlies. Kā īsti ir- protam un piesaistām, jeb tieši pretēji - atbaidām? Un, ja piesaistām tūristu, vai protam arī noturēt? Šoreiz par to uzklausīju viesu nama “Briedīši” īpašnieku Kasparu Purmali, kura vārds ne vienam vien cēsniekam pazīstams.
Foto: ilustratīvs
“Latvijā ar tūristu piesaisti ir grūti, jo neviena pašvaldība par to nedomā. Ceļojot pa pasauli, esmu redzējis, kā vietējā ciematā visi - viesnīcas un kafejnīcas sametās, lai uzturētu, piemēram, pacēlāju slēpošanas kalnā, kas pilsētiņai nodrošinās klientus. Pie mums te tā nenotiek, jo pašvaldībai ir vienalga, ko tas tūrists te darīs. Gadā reizi uztaisa mākslas festivālu, kas īstenībā neko neienes. Tādas ļaužu masas, kādas tajās dažās dienās iziet cauri pilsētai, neviena kafejnīca ar pieciem galdiņiem nespēj pabarot, tāpēc nekāda lielā ienākuma nav,” saka K. Purmalis.
Taču ir viens pozitīvs “bet”: “Latvijā nelielā skaitā ir viesu mājas, kuras ļoti augstu pacēlušas kvalitātes latiņas, otrs pozitīvais moments, ko mēs paši nenovērtējam ir miers. Miers, ko spējam dot pilsētniekam un ārzemniekam.” K. Purmalis stāsta, ka šogad kā nevienu gadu uz viesu namu brauc atpūsties iedzīvotāji no visas Latvijas, un tas arī tālab, ka Eiropā valda zināma trauksme, kas cilvēkus mudina neceļot uz tālām zemēm. “Es zinu, ja mums nebūtu rezervētas telpas kāzām, visas mājiņas tik un tā būtu aizņemtas. Tie kas tagad attapušies un meklē, kur nakšņot, tuvākā apkārtnē neko vairs nevar atrast.”
Katrs iedzīvotājs, ar kuru parunā, zina kādu, kurš pārcēlies uz ārzemēm. Izrādās, arī šie cilvēki kļuvuši ļoti lielu lauku tūrisma mērķauditoriju. “Tā ir vēl viena grupa, ar kuru mēs rēķināmies. Daļa no viņiem pirms pārcelšanās pārdevusi īpašumus, atbraucot vasaras atvaļinājumā, noīrē istabiņu, jo viņiem nav, kur apmesties. Viņi meklē viesu mājiņas, kas nodrošinātas ar virtuvi, vairākām istabām, sanitāro mezglu un pilnīgu neatkarību. Viņi ierodas, nobāzējas un tad apbraukā radiniekus. Tātad ne būt ne ārzemnieki, bet savējie. Patiesībā ārzemnieki kļūst mums neizdevīgi, un mēs uz tiem neorientējamies, jo -būsim godīgi- viņiem te nav, ko redzēt. Tie kas ir ceļojuši, piekritīs, ka pasaulē ir daudz skaistākas vietas par tām, kas te tuvējā apkārtnē, ieskaitot Cēsis. Ārzemnieki ceļo ar saviem vonmobiīļiem, atbrauc, pieslēdz pie tavas strāvas, atstāj aiz sevis mēslus un aizbrauc. Reti kurš paliek viesu namā uz nedēļu,” apgalvo K. Purmalis, bilstot, ka nākamā tūrisma publika ir ģimenes ar bērniem, diemžēl kāzām piesātinātā vasara ģimenes ar bērniem pabīda maliņā.
Katrs iedzīvotājs, ar kuru parunā, zina kādu, kurš pārcēlies uz ārzemēm. Izrādās, arī šie cilvēki kļuvuši ļoti lielu lauku tūrisma mērķauditoriju.
Braucot uz “Briedīšiem”, ievērojam, ka trīs kilometrus jābrauc pa grants ceļu. Šī situācija ik pa laikam izskanējusi, kā tūrisma nozari graujošs faktors. “Blēņas! Esam runājuši ar apmeklētājiem par ceļa stāvokli, par to, vai netraucē putekļi, bet atpakaļ no pilsētniekiem saņemam sajūsmu. Viņš ir priecīgs, ka var pakratīties pa zeminieku, tā viņam ir ekstra. Viņš jūt, ka ir izbraucis no pilsētas un nonācis laukos.”
Pēc K. Purmaļa domām ap Cēsīm ir tikai divas vietas, par kuru kvalitāti viņš varētu garantēt. “Diemžēl daudzi ķepurojās, negribot investēt. Domā, ka vispirms sagaidīs simts apmeklētāju un tad investēs, lai gan pareizi ir otrādi. Vispirms uztaisi kaut ko ievērības cienīgu, lai pie tevis tie simts tūristi brauktu. Cerēt uz to, ka Cēsis tagad piesaistīs tūristus un nupat visi gāzīs riņķī -nu nē! Pa šiem desmit gadiem ne reizi neesam izjutuši Cēsu kā tūrisma pilsētas ietekmi uz savu nozari. Cēsīs cilvēki neuzturas ilgāk par divām stundām. Mēs paši ar sievu un bērnu aizbraucām sestdien uz Cēsīm ieturēt maltīti. Viens ēstūzis aizvērts, jo viņiem citās telpās jāklāj kāzu galds, otrā viens pavārs brīvdienās. Ar zīdaini uz rokām maltīte jāgaida 50 minūtes!”
Cēsīs cilvēki neuzturas ilgāk par divām stundām.
Pēc K. Purmaļa domām, tūrisms ne Cēsīs, ne tuvākā apkārtnē nav attīstīts, jo ir miljons iespējas, kuras netiek izmantota: “Viens no tādiem ir Gaujas nacionālais parks. Iedodiet visas Gaujas apmetnes, kas atrodas šajā krastā no Cēsīm līdz Līgatnei! Vidus posmā izveidotu administratīvo ēku, savestu kārtībā krastus, takas, lai tūristiem būtu, ko darīt un redzēt. Daudzviet varētu izveidot skaistus, ainaviskus veloceliņus, bet saimnieki uz savām zemēm sēž kā suņi uz siena kaudzes un ietiepjas. Pats nedara un citam neļauj. Gauja ir zelta dzīsla, “Rīgas Brīvības iela”, no kuras Cēsis nespēj paņemt ne centa. Tur nav nevienas kafejnīcas, neviena kioska, nevienas sakoptas pludmales un neviens normāla ceļa. Vai nav absurds? Ja runājam par tūrismu Cēsīs, tad sāksim ar to, ka pilsētas centrā uzlieciet normālu norādi uz Ērģļu klintīm. Tas jau būtu sākums. Lepoties ar vecpilsētu? Piedodiet, bet tādas Eiropā ir pa pilnam! Ja paraugās apkārt, te ir desmitiem skaistu vietu, kur Cēsis varētu veidot brīvdabas kinoteātra izrādes, neieguldot lielus līdzekļus, bet piesaistot simtiem tūristu. Visi Rīgas hipsteri gāzīs riņķī. Gundega Skudriņa ir viens no tiem piemēriem, kā ar minimāliem līdzekļiem var izdarīt neparastas lietas.”
Kā vēl viens pamatīgs ķīlis Cēsu tūrisma uzņēmējdarbībā pēc K. Purmaļa domām ir pilsētas neskaidrā vīzija: “Ir vesela virkne kafejnīcu, kuras izdzīvotu, ja tām palīdzētu. Reiz bija “Kafe Rīga”. Pilsētai vajadzēja aizliegt pretī taisīt “akvāriju”. Jābūt kaut kādam konceptam. Esmu runājis ar ēdinātājiem, viņi nesaprot, kā izdzīvot, ja pēc divu mēnešu pastāvēšanas viņiem blakus uzceļ identiski tādu pašu krogu. Ir jāpiedāvā dažādība. Tāpat jautājums, ar ko nodarbojas Cēsu Tūrisma informācijas centrs? Viņi pie manis nekad nav bijuši un neko par mani nezina. Tieši tāpēc viņu mājaslapā tūrists joprojām atrod naktsmītnes, no kurām daža laba pirms trim gadiem nodegusi! Ja man zvana un par brīvu piedāvā reklamēt naktsmītnes, es atsakos, jo mājaslapās ir tik daudz melīgas informācijas, ka tas arī uz mani metīs ēnu,” smejas saimnieks.
Ja runājam par tūrismu Cēsīs, tad sāksim ar to, ka pilsētas centrā uzlieciet normālu norādi uz Ērģļu klintīm. Tas jau būtu sākums. Lepoties ar vecpilsētu? Piedodiet, bet tādas Eiropā ir pa pilnam!
Viesu mājas īpašnieks apgalvo, ka tūrisma biznesā nevar ātri kļūt bagāts: “No pieredzes varu pateikt, ka peļņa sākas ar astoto varbūt pat desmito darbības gadu. Pašlaik mums jāorientējas tieši uz savējiem tūristiem, jo daudziem pilsētniekiem arī omes laukos vairs nedzīvo. Viņiem nav, kur doties pie dabas, kā esam paraduši domāt. Dzimtas mājās pēdējie izmirst, bet jaunie vairs nesaimnieko, un mājas aizaug brikšņos. Citi turpretī saprot, ka tikko aizbrauksi uz laukiem, tā liks pie darba, bet cilvēks visu nedēļu nostrādājis, grib vienkārši atpūsties, nevis zāli pļaut, vagā sēdēt vai malku skaldīt.”
Comments