AR BITĒM NEKAD NEKO...

Saka, ka ar tām bitēm nekad neko nevar zināt. Es ne tikai nezinu, ko no bitēm var sagaidīt, bet man vispār nav nekādas nojēgas par šo mūsu tik apdziedāto kukaini. Tāpēc braucu ciemos pie Anitas Feldmanes uz "Lejas Lielmaņiem".

Anita ar savu vīru dzīvo Vaives pagastā: "Kad, pirms sešpadsmit gadiem pārcēlāmies dzīvot šajās mājās, draudzene uzdāvināja vienu spietiņu, ar to tad viss arī sākās,” cienājot ar medu, paskaidro Anitas kundze. Šobrīd viņas saimniecībā ir septiņi stropi.

• Darbs pie stropiem ir smags un nogurdinošs, tāpēc maldīgs priekšstats, ka bites aplūko vien sezonas beigās, kad iet savākt medu.

  Izrādas, ka mūžsenais teciens, ar bitēm nekad neko nevar zināt, nav īsti precīzs, jo “Lejas Lielmaņu” saimniece saka, ka bites iepazīstot, par tām var uzzināt ļoti daudz.

• Ejot pie bitēm vienmēr jāpiedomā, kā pats jūties, jo pie stropiem nevar iet ar sliktu iekšējo pašsajūtu, tāpat nedrīkst būt sasmaržojies, vai iešņabojies. Jābūt tīrām drēbēm un labam, mierīgam garastīvoklim, ja ne bites paliks dullas un uzbruks. Bīstamas!

“Vēl ļoti svarīgi ir āra laikapstākļi. Pirms negaisa-nedod Dies’-tad ir vakars uz ezera! Dzels kā trakas,” smejas kundze. Pārrunājot tirgotavās piedāvāto medus klāstu, Anitas kundzes balsī jūtama skepse: “Veikalā dažam medum liek klāt riekstus. Tas man nepatīk. Neesmu pārliecināta par to, no kurienes tie rieksti, cik tie ir tīri, varbūt tur kāds pelējums. Nepatīk. Uzskatu, ka veselīgāk ēst vienveidīgāku pārtiku, nevis kaut kādu rasolu.

• Īsts un kvalitatīvs medus pēc izsviešanas saliets burciņās ar laiku sacukurojās. Tas, lūk, esot īsts medus. Medus garša, smarža un krāsa atkarīga no ziediem.

• Tīra manta nāk no, meža, baltā bišu amoliņa un facēlijas. Tie ir ļoti spēcīgi nektāraugi.

  Taujāta par to, kas medu padara tik dārgu, Anita atbild, ka viss jāskatās kopsakarībās:”Pirmkārt der aizdomāties, ka saimniekam jāiegādājas bišu māja, tā maksā virs 100 eiro ar visu aprīkojumu. Tad pati bišu saime, kas arī nav lēti. Bišu māte arī jāmaina, jo labāka māte (spēcīga, jauna un šķirnīga), jo dējīgāka, viņa ražo spēcīgu ganāmpulku. Vēl jāpadomā, ka bitenieka darbam arī ir kāda vērtība, tara arī kaut ko maksā, etiķetes arī jāpieskaita klāt, transports pats par sevi, ja gribi kaut kur aizvest, lūk tā tas viss kopā savācas.”

• 25 eiro ir pats mazākais, cik jāprasa par trīs litru medus burku, citādi bitenieks strādā pa velti.

Pašlaik Latvijā bitenieku netrūkst un vietējais tirgus tiem kļūst pa šauru, tāpēc Latvijas Biškopības biedrība (LBB) cenšās nodibināt sakarus, izveidot kontaktus, lai bitenieki varētu kooperēties un realizēt Latvijā saražoto medu pāri mūsu valsts robežām, jo kā teic pati saimniece: “Saražot mēs mākam labi, bet ar to tirgošanu mums (latviešiem) neiet.”

  “Es nevaru teikt, ka laukos ir slikta dzīve. Mēs nevienā pušplēstā vārdā nedrīkstam bilst, ka mums ir slikti.  Esam absolūti pašpietiekami.  Mums ir savs sakņu dārzs. Piens man ir no kaimiņmājas, pagalmā iebrauc četri autoveikali nedēļā. Kad patīk, iekāpjam mašīnā un aizbraucam uz Cēsīm uz kādu koncertu. Nekā netrūkst. Es nekad nevelkos ar degunu pa zemi. Nav ko čīkstēt! Prieks ir tajā, ka cilvēks aptver, cik viņš spēj pacelt un dara atbisltoši savai varēšanai,” saka Anitas kundze.