...un sirsniņā ielīst siltums. Poliannas piegājienā apaļi 100 ieraksti, taču darbs nav apstājies. Pa šo laiku atkal pabūts vairākās lauku sētās. Ir neizsakāmi patīkami sajust, ka saimnieki atver savas namdurvis un pār slieksni ielaiž tādu svešinieku kā mani, lai sirsnīgi uzņemtu, atvērtu savu pieredzes pūra lādi un dalītos stāstos par dzīvi laukos.
Allaž esmu jutusies gaidīta. Vēsās rudens un ziemas dienās sildīta ar tēju, bet vasaras karstumā atveldzējusies ar bērza sulām, cienāta ar pīrāgiem, pat lutināta ar siltām pusdienām. Lauku cilvēku sirsnībai nav robežu, viņu dzīvessparam piemītošais unfs ir lipīgs, bet prāta gaišums izgaismo visdrūmāko dienu. Viedi cilvēki, kuri nepadodas, kuri mīl savu zemi, mīl darbu. Viņi vienmēr ir nosvērti, mierīgi un dzīvespriecīgi. Katrā ir elastība no bērza, sīkstums no priedes, cietība no ozola un skaistums no rieksta. Paldies Jums visiem, ka esat dalījušies savā dzīves un darba gudrībā, paldies, ka esat!
Tāpat mīļš paldies visiem maniem Poliannas piegājiena sekotājiem, jo bez saviem lasītājiem šī iecere būtu neizteiksmīgs plakāts tuksneša vidū. Ar Jūsu palīdzību sabiedrībai varu nodot vēstījumu, ka Rīga nav visa Latvija. Ka laukos ir iespējams dzīvot un saimniekot. Tikai kopā mēs varam padarīt Latviju par labāko vietu, kur dzīvot un audzināt savas atvasītes.
PALDIES!
Comments