Pasaule mainās arvien straujāk un tas mudina meklēt jaunas iespējas. Viens no līdzekļiem konkurētspējas saglabāšanai un celšanai ir inovācijas, pie tam ne tikai produktiem, bet arī procesiem un biznesa modeļiem. Par izdevībām, iespējām, inovācijām un tirgus noteikumiem, kas ietekmē jauno uzņēmēju lēmumus, šoreiz stāsta Latvijas investīciju un attīstības aģentūras (LIAA) Valmieras biznesa inkubatora vadītājs Jānis Kļaviņš.
-Šo sauc par ideju un jaunu iespēju laiku, tomēr kā īsti ir ar tām iespējām -ir, nav?
-Iespējas ir lielākās, kādas jebkad bijušas. Šobrīd tuvojas ES struktūrfondu līdzekļu plānošanas beigas un infomācija liecina, ka vēl ir ārkārtīgi daudz neizmantotu līdzekļu, kas atvēlēti tieši uzņēmējdarbības atbalstam reģionos. Atbalsts ir pieejams, turklāt ne tikai finansiāls, bet arī konsultatīvs. Iepriekšējais gads bija zīmīgs un šis būs vēl zīmīgāks attiecībā uz pašvaldību izsniegtajiem grantiem - tie būs vairāk. Ņemot vērā vēl Altum apgūstamās iespējas, šogad ir visas izredzes dabūt pilnu finansiālo atbalstu uzņēmējdarbības uzsākšanai, pašam neieguldot neko.
-Vai valsts nodokļu politika šķiet taisnīga pret uzņēmējiem?
-Viegli ir vainot valsti, bet mēs jau esam tā valsts. Es uz šo lietu varu raudzīties no divām pusēm - gan kā valsts amatpersona, gan uzņēmējs. Svarīgāk ir nevis mazināt nodokļus, bet vairot vērtību, jo tajā brīdi “kaza būs dzīva un vilks paēdis.” Vērtība jāpalielina jebkam, kam pieliekam roku. Šobrīd makroekonomikas rādītāji atspoguļo, ka mums ir lielas problēmas ar ražīgumu, proti - kopprodukts uz vienu iedzīvotāju ir neliels. Acīmredzams, ka mēs ražojam lietas, par kurām cilvēki ir gatavi maksāt mazāk, nekā par lietām vai pakalpojumiem, kas ražoti citur. Iemesls? - muļķīgi piesaukt padomju laikus, bet tomēr. Visupirms, mums nav akadēmiskā fona vērtības radīšanai, kas pēc būtības ir mārketings. Tirgus ekonomikā, kurā dzīvojam pašlaik, pieprasījums diktē piedāvājumu. Lai mēģinātu jauniem cilvēkiem pastāstīt, ko nozīmē darboties tirgus ekonomikā, kurā ir jāmaksimizē pievienotā vērtība, mums būtu nepieciešama atbalstoša izglītības sistēma, bet tad vajag cilvēkus, kuri šo zinātni ir “bīdījuši” uz priekšu. Latvijā mēs pat neesam pirmo paaudzi izgājuši cauri, tādēļ līdz galam nesaprotam, kā produktiem vai pakalpojumiem radīt pievienoto vērtību. Tas nenozīmē, ka mēs vispār to nemākam, bet tādi piemēri ir vairāk izņēmuma gadījumi, nevis likumsakarība.
- Kas ir uzņēmēju lielākais posts?
- Ir vairākas iezīmes. Pirmā kļūda - uzņēmēji uzskata, ka preces cena veidojas no materiālu cenas, plus ieguldītais darbs, plus uzcenojums un to, laikam, māca skolās. Mūsdienas preces cena ir naudas apjoms, ko cilvēks ir gatavs par preci maksāt. Ja tu ar savām izmaksām un materiāliem nevari iekļauties cenā, tas nozīmē, ka esi pārāk dārgs. Vai tas nozīmē, ka tu nevarēsi pārdot produktu - nē! Nišu var atrast vienmēr. Taču uzstādīt cenu izejot no tā, ka es tur esmu ieguldījis darbu un - nedod dies’! - es tur esmu ieguldījis divreiz vairāk darba nekā kāds cits, kas ražo līdzīgu produktu, automātiski tā ir ekonomiska kļūda. Tajā brīdī ekonomiskā realitāte nesakrīt ar šī cilvēka gaidām. Padomājiet, ka arī konkurentam nauda neaug kokā un, ja viņš to pašu saražo lētāk, tad tam ir iemesls, kas neslēpjas pārdabiskos spēkos. Otra kļūda ir uzstādījumā, ko bieži dzirdu, kad saka, ka “mēs Latvijai esam par dārgu, gribam eksportēt.” Tad es prasu, kad viņi pēdējo reizi ir bijuši,piemēram, Vācijā kādā lielveikalā? Tur preces īstenībā ir lētākas. Rietumos cilvēki ir maksātspējīgāki, bet viņiem izveidojušās augstākas prasības pret kvalitāti. Ja uzņēmējs ražo pilnīgu draņķi šeit, viņu arī tur par tādu cenu nepirks. Eksportējams produkts ir nevis dārgs produkts, bet vērts produkts. Cena un vērtība ne vienmēr sasaucas. Treškārt, jaunajiem uzņēmējiem apkārt ir tik daudz negatīvu viedokļu, kuros viņš ieklausās, ka “pārdeg”.
- Pēdējā laikā daudzi vēlas būt unikāli, taču, paskatoties apkārt, - koka izstrādājumi, sveces, grāmatas, sukādes utml., produktos diezgan liela vienveidība, līdz ar to arī konkurence sīva.
- Manuprāt, labākie projekti ir tie, kas apvieno, piemēram, tehnoloģijas ar koku. Ja runājam par inovācijām, tad jāteic, ka sabiedrība joprojām līdz galam nav sapratusi, ko nozīmē Inovācija. Mēs to tulkojam divos atšķirīgos veidos. Vienā gadījumā tas ir uzņēmejam kaut kas jauns, otrā globāli, kas nebijis, kā piemēram Skype. Uzksatu, ka mums ir nepieciešams sasniegt ražošanā, pakalpojumu sniegšanā un lauksaimniecībā tādu inovāciju līmeni, kurš būtu atbilstošs rietumvalstīm, lai inovācijas un tautsaimniecību varētu pārnest nākamā līmenī. Citādi mēs mēģinām zirgu pajūgiem piekabināt GPS sistēmu.
-Nereti dzirdu uzņēmējus sakām, ka praksē viņiem nekas no tā, ko māca skolās, nav noderējis.
-Domājot par teorijas nenoderēšanu praksē, mēs runājam par informācijas un nepieciešamo iemaņu nesaderību. Par izglītības programmu neatbilstību profesionālās vides prasībām es piekrītu, ka tas tā varētu būt, bet teikt, ka teorija nav vajadzīga, jo cilvēks labāk mācas praksē, tā domāšana jāizbeidz. Viens cilvēks, savas dzīves laikā var iegūt limitētu skaitu pieredžu. Ir nepieciešams noteikts skaits pieredžu, lai varētu izdarīt cēloņu un seku sakarības. Kad cilvēks šīs likumsakarības ir ieraudzījis un apkopojis grāmatā, tajā brīdī viņa iepriekšējās dzīves pieredze var kalpot par zināšanu bāzi citam. Tā ir realitātes loģika, tāpēc es nesaprotu cilvēkus, kuri saka, ka viņi praksē var iegūt vairāk nekā teorijā. Ja viņi saka, ka viņi praksē var iegūt vairāk kā augstskolā tas jā, bet tajā brīdī mēs runājam par augstskolas izglītības programmu. Teorija ir prakses koncentrāts. Vienīgais variants kā cilvēce palielina savu zināšanu apjomu ir caur savu dzīves pieredzes uzkrāto zināšanu nodošanu tālāk nākamajām paaudzēm, lai viņas mācītos, apgūtu un darītu vēlamākas lietas, izskaužot izplatītākās kļudas.
- Kas ir pašreizējās situācijas priekšrocība uzņēmējiem?
-Priekšrocību iegūst cilvēki, kuri nevis spēj atcerēties, bet spēj secināt. Mēs esam jauna valsts, mums jādomā uz priekšu. Mums nevajag atcerēties, mums pat nav ko atcerēties. Tā vietā nepieciešams novērot un no novērojumiem secināt darāmās lietas.
- Kur ņemt ideju?
-Pirmkārt idejai sākuma punktā ir nulles vērtība, bet kopā ar komandu ideju var pārvērst pelnošā produktā. Cilvēki idejām pievērš pārāk lielu nozīmi. Reizēm palūdzu auditorijām 20 min laikā uzrakstīt desmit idejas, kuras būtu mārketējamas. Parasti uz desmit cilvēku auditoriju iegūstam kādas 150 idejas, bet tām nav nozīmes. Nozīme ir spējai šīs idejas realizēt. Es varu garantēt, ka daudz interesējoties, daudz lasot, daudz patērējot idejas atnāk. Ļoti svarīga lieta ideju radīšanā ir socializēšanās, kas nozīmē savu ideju “izlaist” caur citu cilvēku skatījumu tādējādi to simulējot realitātē. Latvieši dīvaini socializējas -sanāk bars ar cilvēkiem, paņem lapu un lasa simbolus (notis), vai sanāk bats cilvēku, ieliek rokas sānos un haotiski bizo pa zāli (tautiskās dejas).
-Bet ir cilvēki, kuri nevēlas skaļi paust savu ideju, baidoties, ka kāds to nozags.
-Tādu ir ļoti daudz. Bet, ja tu nebūsi pareizais cilvēks, kam šo ideju realizēt, tad tev nav jākautrējās šo ideju teikt citiem. Pēc būtības, katra mūsu biznesa ideja ir vēlme darīt pasaulei labu, taču, ja cilvēks pats neko nedara un nevienam šo ideju neatklāj, viņš rīkojas ļaunprātīgi.
- Divi cilvēki, viena ideja. Vienam izdodas, otram nē - kāpēc?
-Ja runājam no praktiskā viedokļa, tad es teiktu, ka atslēgas vārds ir darīt spēja. Trīs lietas, kurām uzņēmējam jāpiemīt - darītgribai, darītspējai un darītpriekam. Ja šīs trīs lietas ir, ir arī lielākas izredzes būt veiksmīgam.
-Cik liela nozīme ir būšanai pareizā vietā, pareizā laikā, ar pareiziem cilvēkiem?
-Milzīga. Taču tu nekad nezināsi, kura ir tā pareizā vieta, laiks un cilvēki. Parasti, kad runājam par veiksmīgiem uzņēmējiem, domājam, ka viņi ir atraduši nezin kādu panākuma atslēgu, bet patiesībā viņiem vienkārši veicās. Ne par velti mēs viņu dēvējam par Veiksmīgiem uzņēmējiem. Tā veinmēr ir loterija. Arī neapmierināts, darīt negribošs un sapīcis uzņēmējs var būt veiksmīgs, jo viņš “izvilcis” īsto lozi. Tur nekādas viltības nav. Interesanti, ka kļūstot aizvien lielākiem uzņēmējiem, mēs esam tendēti uzskatīt, ka zinām ko darīt, bet tās ir muļķības. Daudz naudas nenozīmē to, ka viņš zina kaut ko vairāk par pārējiem.
- 25 gadi un...kredīts!
-(smejas). Tas ir ļoti īss mūsdienu realitātes apzīmējums. Ja runājam par uzņēmējdarbības kreditēšanu, es vienmēr saku cilvēkiem, ka viņi zina savu spēju kopumu, zina, ko var nopelnīt tirgū un šobrīd par darba tirgu nav jāuztraucas vispār. Pašlaik ir tāds darbinieku trūkums, ka atbilstoši savām spējām - uzsveru atbilstoši - atbilstoši apmaksātu darbu dabūsi. Domājot par uzņēmējdarbības atbalstam saņemto kredītu, es to iesaku jebkurā gadījumā vairāk, nekā jebkādu citu kreditēšanās formu, tā vienkāršā iemesla dēļ, ka tu investē kapitālā. Kapitāls nozīmē, ka tev ir resurss kam ir potenciāls tev atdot resursus atpakaļ. Ja tu investēsi mašīnā, vai investēsi dzīvoklī, tu investēsi savā labklājībā. Es iesaku vienmēr investēt kapitālā-primāri uzņēmējdarbības kredīts, sekundāri un terciāri auto un dzīvesvietas kredīts. Ja runājam par apjomu, es parasti iesaku cilvēkiem padomāt par savas dzīves pārskata periodu, plānot uz priekšu plānus attiecībā uz savu dzīvi un sevi pašu. Un, ja tu vari atrast darbu, un es teiktu, ka tuvākos piecus gadus tā nebūs problēma, un tu zini, cik tu varēsi nopelnīt, tu zini minimumu, ko vari izdot, savu mēneša ienākumu atlikumu sareizini ar 36-60, tātad ar trīs līdz piecu gadu ienākumiem. Ar šo summu tu vari rēķināties, kad aizņemies un vari ne par ko neraizēties. Kāpēc pieci gadi? Tāpēc, ka tāds laika posms, īpaši jau 25 gadīgam jaunietim, nekas nav. Turklāt pa šo laiku paspēsi iemācīties kaut ko jaunu, izlasīsi grāmatas, jo tev nebūs baigi daudz naudas, lai darītu kaut ko citu.
Ja jaunais uzņēmējs viens nespēj pavilkt savu biznesa plānu, atrodi partnerus ar tādu pašu domāšanu. Rezultātā tiek samazināti riski savai personīgajai labklājībai. Uzsveru, ka ar šo soli netiek samazināti riski uzņēmējdarbībai, tas ir pilnīgi cits risks. Atcerēsimies, ka kredīts pēc būtības ir uzticēšanās. Ja tev kāds iedod kredītu, viņš uzticās, ka tu viņam atdosi atpakaļ. Tātad, ja esi labi uztaisījis biznesa plānu, pārliecinājis, piemēram, Altum, tālākais atkarīgs no tā, cik labi tu to ideju ievies dzīvē.
Ja mēs runājam par 25 gadus vecu cilvēku, kas ir noslīcis mikrokredītos, tad tā ir cita lieta, tad cilvēks ir jāizglīto.
-Cik ilgi ir par ilgu vilkt “sprāguši kaķi aiz astes”?
-Es parasti novelku strīpu pie trīs gadiem, bet katram cilvēkam ir savs piegājiens.
-Bet tu nevari izstāties no spēles, ja kredīts ir uz pieciem gadiem!
-Ja uzņēmumu likvidē pēc trīs gadiem, tad kas tad tur atlicis! Divi gadi nekas nav. Galējā situācijā “bodīte jāslēdz”, jārealizē pamatlīdzekļi, no pamatlīdzekļu realizācijas jāapmaksā cik iespējams atpakaļ un jāmeklē darbs. Maziņa mīnusa gadījumā, uzņēmums jāpatur un jāmeklē papildus darbs, kaut uz pusslodzi. Neesmu dibinājis nevienu uzņēmumu, nestrādājot papildus vismaz vienu pilnu slodzes darbu. Pamest visu un nodoties tikai privātai uzņēmējdarbībai var izrādīties smagi un sarežģīti, jo bieži gadās, ka uzņēmums jābalsta ilgāk, nekā mums šķiet. Tātad- no kurienes balstīsi biznesu, ja nav papildus ienākumi…
-Daudzi vēlas studēt, reti kurš startē arodvidusskolās, kā Jūs uz to skatāties?
-Manuprāt, liela daļa no pārliecības, ka obligāti jāiet studēt vēl pārmantota no padomju laikiem, kad tas bija drošākais veids, lai izvairītos no iesaukuma armijā. Savukārt, pabeidzot tehnikumu, biji kareiz pietiekami pieaudzis, lai maršētu poligonā. Es teiktu, ka skolnieks, kas peļņas nolūkos izvēlas studēt grāmatvedību, nevis, piemēram, metālapstrādi - vienkārši par kaut ko nav informēts. Šobrīd specifiska amata specializācija ir apmaksātāka, nekā nediferencēta viduvēja augstākā izglītība. Ceru, ka kaut kad tas izlīdzināsies. Tehnikumos ir ļoti laba materiāltehniskā bāze, iemācīties var mūdienīgas lietas.
Protams, te ir arī iesaistīta vēlme pelnīt. Augstskolas tik viegli neatdos savus potenciālos studentus, bet tehnikums parasti ir paplāns budžets. Pašlaik izveidojies priekšstats, ka uz tehnikumu jau iet tie, kas netiek augstskolās, kaut arī es uzskatu, ka uz specializēto izglītību būtu jābūt sīvākam konkursam, nekā uz standarta izglītības virzieniem.
Nepieciešamība pēc maģistra grāda man vispār šķiet kaut kas palicis no padomju laikiem. Iegūts maģistra grāds pasaka, ka tev nepieciešams “bīdīt uz priekšu” zinātni, nevis iegūt lielāku atalgojumu valsts iestādē. Ja cilvēks saka- es esmu kaut kāds tur maģistrs!..Man parasti rodas jautājums, kāds ir tavs pienesums zinātnē? Par doktora grādu nemaz nerunājot, tam jānes BŪTISKS pienesums zinātnē. Vaicājot, par ko tad bija tavs maģistra darbs, atbilde ir - es tur kaut ko, šo un to sarakstīju, kas nevienu neinteresē.
Comments