101. KILOMETRS

Ceļmalas ēstuve “101. kilometrs” klientus priecē kopš aprīļa. Tās īpašnieks Juris Zariņš saka, ka ēstuves izveide ir sen izlolots sapnis. Tā atrodas Raunas novadā, Rīgas - Veclaicenes šosejas malā,  101. kilometrā, braucot no Rīgas puses. 

1993. gadā pašā šosejas malā Zariņu ģimene nopirkusi mājiņu, bet Juris strādājis par bārmeni tuvējā krogā. Kad darba devēji neizmaksāja vispirms vienu, tad nākamo algu, Juris izlēmis, ka turpmāk strādās savā labā: “Izfantazēju, ka es ar sievu un četriem bērniem varētu dzīvot mājas otrajā stāvā, bet pirmajā izveidošu kafejnīcu. Ģimene nobalsoja pret. Nācās pielāgoties situācijai, sāku strādāt par asinātāju, bet man pietrūka sarunu ar cilvēkiem un kafejnīcas auras. Nopirku šo kempinga namiņu un blakus mājai ierīkoju nelielu ēstuvīti izsalkušajiem garāmbraucējiem.” 

   Juris stāsta, ka iedomas no realitātes tomēr atšķiras. Kaut šķitis, ka atrašanās tieši pie šosejas  būs īpaša priekšrocība, tomēr atklājies kas cits: “Pleskavas šoseja ir strauja, braucēji uzņem ātrumu un bieži pabrauc garām, mūs nepamanot. Arī, runājoties ar klientiem, esam secinājuši, ka vajadzīga lielāka izkārtne, jāpiestrādā pie reklāmas, citādi dažs šoferis tikai pēdējā brīdī, pamanījis ēstuvi,  piestāj un ienāk. Savukārt tie, kas te pabijuši vienreiz, vietu iegaumē un atgriežas.”

Ēdāji esot dažādi,  brauc vietējie, ienākot  igauņi, tomēr visvairāk “101. kilometrā” piestājot krievi.

“Viņi ir ļoti patīkami klienti. Sirsnīgi un vienkārši. Reizēm paņem kafiju, pasēž un izstāsta vai pusi dzīves. Protams, runājam arī par politiku, un tad viņi jūtas pārsteigti, ka tas, ko  Krievijā rāda televīzijā, raksta laikrakstos, stipri atšķiras no priekšstata, ko iegūst, ierodoties šeit. Tā kā esam pirmie, pie kā viņi pa ceļam pietur, cenšamies radīt labu iespaidu par Latviju un latviešiem. Viņiem ir piestāstītas pilnas galvas ar  blēņām, arī runāt viņi nerunā droši, jo esot lietas, kuras skaļi labāk neteikt, tomēr pēc pasēdēšanas kafejnīcā viņi aizbrauc pavisam citādi,” saka Juris. 

   Skatoties plauktos,  nevar pamanīt alkoholu. "Par alkoholu runājot, tomēr vajag. Lai gan pats alkoholu nelietoju desmit gadus un sākotnēji arī biju iedomājies kafejnīcu bez grādīgā, klienti tomēr prasa. Grib pa ceļam iestiprināties, puisis grib dāmai šampanieti uzsaukt. Bez šaubām, ja tirgo alkoholu, jārēķinās ar dažādām situācijām, kādas var izvērsties, bet, strādājot par bārmeni, esmu iemācījies, kā ar šīm lietām tikt galā,” saka Juris.

   Ja reiz runājam par ēdienkarti, skatos, ka “101. kilometrā” var dabūt ne tikai smalkmaizītes, bet arī siltos ēdienus, vaicāju, kā tad tos gatavo, ja nav virtuves. Juris skaidro, ka desiņas, kāposti, pankūkas un šašliks tiek iepirkts  lielos iepakojumos. “Tie ir produkti, kurus drīkstam uzsildīt un pasniegt. Ēdienkarte ir vienkārša, bet sātīga. Arī tā veidota, balstoties uz klienta vēlmēm. Visvairāk pasūta mednieciņus ar kāpostiem. Cilvēkiem gados tas saistās ar “Sēnīti”, kur savulaik šis bija top ēdiens. Raisās smarža un nostalģiskas sarunas.”

 Ēdināšanas bizness nav no vieglajiem. Konkurence ir sīva, tāpēc piedāvājumā jābūt kam īpašam. Juris tam piekrīt: “Tāpēc izvēlējos šādu konceptu. Man svarīgi, lai te ir mājīgi. Kas cits to raisa labāk, ja ne koks un citi dabīgie materiāli? Tāpat esmu sapratis, kas ir tas, ko klients vēlas un kam jābūt uz galda. Ļoti nepatīk, ja kafejnīcā  uz galda nav salvešu. Cilvēkam jāiet cauri visai zālei un pašam tās jāmeklē. It kā tāds nieks, tomēr svarīgs. Kad braucam ar sievu ēst ārpus mājām, nevaru atturēties vērtēt citu kafejnīcu interjeru, apkalpošanu un ēdiena  noformējumu. Tam, kā ēdiens izskatās, ir liela nozīme. Sieva parasti vērtē garšu, es, ja redzētais nesimpatizē, varu arī neēst. Līdz ar to, kad gatavoju saviem klientiem, visu daru pēc labākās sirdsapziņas, it kā gatavotu sev.”

Jautāju, kur  slēpjas panākuma atslēga, ja neskaitām atšķirīgo, Juris brīdi padomā un saka: “Laikam jau tajā mūžsenajā patiesībā, ka nevajag koncentrēties vienīgi uz naudu. Ja pārāk iekrampējas idejā par lielo naudu, tā no tevis bēg, kaut gan jau iztālēm dzirdu, kā daudzi man oponē, sakot, ka jebkurš bizness tiek veidots ar nolūku pelnīt. Tomēr šī ir mana pieredze. Turpretī, ja dari to, kas tev sagādā prieku, ja esi savā uzņēmumā ar sirdi un dvēseli, nauda nāks pati.”