Jau kopš seniem laikiem lauku sētās bija pirts, kurā gāja visa saime. Bija arī īpašs cilvēks - pirtnieks, kas prata gan pirti sakurt, gan garu uzmest, gan nopērt ar paša sietām slotiņām.
Līgatnes novada “Krūmkalnos” pirtniece Elita Ziediņa jau sen jutusi, ka sentēvu tradīcijām ir liels spēks, taču ierosmi zinības izmantot praktiski viņa sajutusi samērā nesen.
“Pati esmu no Lielvārdes, tātad saknes man pavisam no citas Latvijas puses, šajā pusē esmu tik tikko ieprecējusies. Iepriekš kādus 15 gadus dzīvoju dzīvoklī, darbs bija tuvu pie mājām, vīrs nesa mājās naudu, man nekā netrūka, taču, gadiem ejot, radās sajūta, ka esmu iesprostota būrī. Vēlēšanās atraisīties, papildināties un izzināt sevi kļuva arvien uzstājīgāka. Domāju, katram dzīvē pienāk tāds posms, kad sākam izvērtēt, izprast šo pasauli. Tā nu savā iepriekšējā laulībā jutu, ka vēlos iet tālāk, bet manu pirmo vīru pilnībā apmierināja status quo, tāpēc mūsu ceļi šķīrās.
Pēc laulības izjukšanas atklāju, ka manī patiešām slēpjas dažādi talanti. Gāja laiks, līdz es satiku Ivaru, cilvēku, kurš, ejot savu dzīves ceļu, bija nonācis pie līdzīgām atziņām,” saka Elita, piebilstot, ka tad arī radusies pārliecība par lauku mājas nepieciešamību.
“Ivara bērnība pagājusi Līgatnē, kilometru tālāk no šīs vietas, taču mums bija skaidrs, ka kopdzīvi simboliski vēlamies veidot jaunā vietā no pilnīgas nulles. Būvniecības darbi sākās ar māju, taču jau tad es teicu, ka vēlos pirti. Ar pirti man saistās ļoti daudz mīļu atmiņu.
Mazai esot, sestdienas ģimenē vienmēr bija pirts dienas. Mani saistīja pēršanās process, kārtība, kādā vīri, tad sievas un bērni dodas uz pirti, es daudz taujāju, daudz gribēju uzzināt. Pienāca brīdis, kad man piedzima dēli, vienam bija veselības problēmas, un tad man gudra sieva teica, ka šīs kaites var izārstēt pirtī ar ozola slotu,” turpina Elita, sacīdama, ka puika izārstēts, ir sveiks un vesels.
Pēc laulības izjukšanas atklāju, ka manī patiešām slēpjas dažādi talanti
Pirtniece stāsta, ka, ejot pirtī, cilvēks nomazgā ne tikai ādu, bet noberž arī dvēseles sārņus, un to dušā nevarot izdarīt: “Tieši tāpēc, ka pirts attīra enerģētiski, cilvēks pēc pēršanās jūtas kā no jauna piedzimis. Pirtnieka skolu esmu izgājusi es, bet mēs ar vīru apgūstam arī Reiki, šīs zināšanas viena otru brīnišķīgi papildina, jo gan vienā, gan otrā gadījumā darīšana ir ar daudz netveramāku enerģētiku.”
Taujāta par pirtsskolu popularitāti un iespējamo biznesu, kurā var pelnīt, Elita saka, ka daļēji tā arī ir, tāpēc, izvēloties mācīties, jābūt gatavam šķirties no paprāvākām summām, taču uzsver, ka ikvienā pirts skolā, kursos ir gan peļņas nolūks, gan vērtīgas zināšanas: “Es koncentrējos uz otro, uz zinībām. Agrāk šīs pirtsskoliņas bija dvēseliskākas, toties tagad, lai nopelnītu, šis mācību process izstiepts gada garumā, kaut visu var apgūt krietni īsākā laikā, taču ir arī ieguvumi, piemēram, praktiskās nodarbības un iepazīšanās.”
Pirts attīra enerģētiski, cilvēks pēc pēršanās jūtas kā no jauna piedzimis
Lai nodrošinātu pirts celtnei garu mūžu, būvniecība nemaz nav tik vienkārša. Visveselīgākā ir koka pirtiņa, bet tad koki būtu dabīgi jākaltē četrus līdz septiņus gadus. Mūsdienās koksni gandrīz visur mākslīgi kaltē. Mūsu mitrajā klimatā un pirts mitrajā gaisā koki mēdz ātri šķobīties, plaisāt. Te var palīdzēt ieteikums - cirst kokus (vismaz ap krāsni liekamus) 1. martā pēc senā Artūra kalendāra, kā arī likt pirts būvē tautas enerģētiskās zīmes, kas paildzina celtnes mūžu. Elita gan atzīstas, ka līdzīgi kā Rīga, arī viņas pirts vēl nav uzcelta, jo tā uzbūvēta, pirms saimniece izgājusi pirtsskolu: “Ja pirti celtu tagad, daudz ko darītu citādi. Pirmkārt, nācās pārbūvēt lāvu, jo mums bija vairāk provinciāla pirts, kas nopakota no visām malām, otrkārt, pirtī obligāti vajadzīga palāve, noteikts lāvas garums un augstums. Tā atklājas dažādas nianses, kas pirtī vēl jāpārveido, jāpielāgo.”
Toties Elitas un Ivara pirtiņā netrūkst baltu tautu zīmju, arī to nozīmi pirtniece apguvusi mācībās: ”Katras zīmes iedarbība ir saistība ar dabu, zemapziņu un domu. Zīmes ar savu enerģētiku ir spējīgas mainīt lietu dabu, ietekmēt vidi, cilvēkus un notikumus. Senie cilvēki vadījās no principa, ka jebkurš priekšmets vai parādība dabā ir simboliski un ka ikkatrs zemākais simbols savukārt atspoguļo augstāko. Senos laikos cilvēki sevi nekad neatdalīja no dabas, neuzskatīja sevi par dabas kungu un pavēlnieku. Senie cilvēki saprata sevi kā visa lielā kopuma sastāvdaļu, kā vienota visa lielā organisma šūniņu un tādēļ dzīvoja saskaņā ar sirdsapziņu, dabu un sabiedrību.”
Senos laikos cilvēki sevi nekad neatdalīja no dabas, neuzskatīja sevi par dabas kungu un pavēlnieku
Pirtniekam pa rokai jābūt noteiktām zālītēm, bez pareizajām zālītēm pirts ir kā sēdēšana mikroviļņu krāsnī - siltāk kļūst, bet jēgas nekādas: “Man dārzā ir dobes, kurās aug pirtszālītes. Daudz dod pati daba, ja tikai cilvēks prot zālītes saskatīt un pareizi izžāvēt, bet šis tas jāizaudzē no sēkliņas. Katrai pirtniecei dārzā ir jābūt piparmētrai, kumelītei, raudenei, salvijai, koriandram, izopam, timiānam, lavandai, bet pļavās var atrast pelašķi un asinszāli, vībotni, vērmeli, taču jābūt piesardzīgam, jo līdzīgi kā ir ar kalmēm- vienam tās ļoti patīk, cits šo smaržu nevar izturēt.”
Tautas zintīs liela nozīme simboliem, arī dainām, kurās rodamas dažādas gudrības un pamācības. Elita atzīst, ka viņai ik rīts sākas ar spēka vārdiem un neviena pirtošanās nenotiek bez tiem: “Tautasdziesmās ir norādes gan par to, kur un kā celt pirti, gan par to, ka cilvēku dziedē labie vārdi un mīlestība. Tautasdziesma ir latviskās pirts sastāvdaļa, tāpēc folkloras elementu izmantošana pirtī ir būtiska.”
Neviena pirts nav iedomājama bez slotiņām. Atklājas, ka ikvienā pirts iešanas reizē vienam cilvēkam tiek izmantotas vismaz divas dažādas pirtsslotas, bet dažs pirtnieks izmanto pat deviņas: "Pirmās izmanto attīrošās slotiņas, pēc tam ar citām slotām peramo izkarsē, tad sākas lielais jeb enerģētiskais pēriens.
Pirtsslota nedrīkst būt izspūrusi, tādēļ tās siešana prasa īpašu rūpību. Zariņi jāliek tā, lai tie viens otru nedaudz nostiprinātu un neliektos uz āru. Kad tā sagatavota, tai glīti apgriež kātus, sasien ar linu auklu, un var doties uz pirti. Pirtsslotas sien no dažādu koku zariem, jo katram savs spēks un nozīme. Piemēram, vislabākās attīrošās slotas tiek darinātas no apses. Tā kā mums apse aug tepat pie pirts pakša, tad izmantoju arī apses enerģētiku, lai pati pirms pirts rituāliem attīrītos. Universāla ir ierastā bērza slotiņa, taču, jo vairāk dažādu slotiņu sasiets, jo labāk. Tad notiek brīnumainais, cilvēka roka pati sniedzas pēc tā, kas tobrīd visvairāk vajadzīgs. Tāpat ir ar zālītēm un tējiņām. Ir jāieklausās sevī."
Atklājas, ka ikvienā pirts iešanas reizē vienam cilvēkam tiek izmantotas vismaz divas dažādas pirtsslotas, bet dažs pirtnieks izmanto pat deviņas
Ziediņu pāris smej, sakot, ka mūsdienu cilvēks izvēlas labsajūtas akcijas tā vietā, lai dzīvotu nemitīgā līdzsvarā ar sevi un apkārtējo pasauli: “Viņi ierodas uz masāžu, pirti, dodas uz SPA centriem un pabaro savu ķermeni, savu dvēseli ar akcijā iegādāto atlaidi, kas nu likusies izdevīga, kaut šiem pasākumiem būtu jābūt regulāriem un pie sava dvēseles miera būtu jāpiestrādā katru dienu. Mani klienti atzīst, ka palikuši atkarīgi no pirtī gūtās labsajūtas.”