Ciemojoties Drustu pagastā pie Rūtas un Ivara Kļaviņiem laiks paiet nemanot. Zemnieku gaitās piedzīvota gan izaugsme, gan apgūta kārtīga izdzīvošanas skola, taču piena lopu turēšana un mājas sieru gatavošana ir un paliek saimnieku īstā nodarbošanās, kuras vietā pagaidām nekas cits nav iedomājams.
Zemnieku saimniecība “Ozolkalns” atrodas skaista ezera krastā. Stāsts par to, kā saimnieki tikuši pie saimniekošanas, iekopuši apkārtni un uzsākuši siera gatavošanu ir filmas sižeta vērts. Šogad saimniecība ieguva veicināšanas balvu konkursā “Sējējs 2017”. Tas bijis negaidīts pārsteigums, jo salīdzinot ar apkārtējiem saimniekiem, viņi jūtoties mazi.
Kļaviņi apsaimnieko 55 hektārus zemes un, lai gan saimniekam ir vēlme ganāmpulku paplašināt, paņemt klāt telītes, Rūta sarunā uzsver, ka pārāk izplesties nevar, jo trūkst apsaimniekojamo platību: “Zeme ir pats galvenais, bez tās nekādi. Tāpēc savus laukus apstrādājam rūpīgi, blociņā veicam mazo uzskaiti un skatāmies, kas kurā laukā aug, kāds ir gada iznākums, kurās platībās jāpārsēj zālāji. Cenšamies saimniekot gudri un apdomīgi, jo rezultāts jādabū no tām platībām, kas pieejamas.”
Gadā saimniecībā no vienas govs izslauc vidēji 6 000 kilogramu piena, taču Rūta pienu ne tikai nodod kooperatīvam LPKS “Piebalga”, bet arī pārstrādā mājas sierā. Pašlaik viņas sieru klāstā ir krietni virs 20 receptēm. Dažas receptes tiek noglabātas dziļāk atvilktnē, bet pieprasītākie sieri ražotas regulāri.
“Braukāju pa tirgiem, gadatirgiem. Kādu laiku atpakaļ plānoju iespraukties Kalnciema tirgū, tirgoties Rīgā, Siguldā, bet aprēķinājām izdevumus un sapratām, ka sausais atlikums būtu pārāk niecīgs, tāpēc to domu atmetām. Tagad sieru tirgoju Cēsīs, Straupes tirdziņā un Valmierā Valletā. Valletā mani var atrast bieži un tā kā tirgošanās notiek iekštelpās, tad savu produkciju varu realizēt cauru gadu. Salīdzinot ar citām vietām, vislabākais noiets ir Valmierā. Cēsis ir tukšas, maz cilvēku un iedzīvotājiem krietni zemāka pirktspēja. Jaunās ģimenes tikpat kā neredz, bet pensionāri nāk un pie sevis domā, no kā lai atsakās, ja grib nopirkt sieru. Kad to redzi, apskrienas sirds un saproti - tā tam nebūtu jābūt. Cēsīs nav ražošanas, kaut darbavietas būtu ļoti vajadzīgas. Sacīt jau saka, ka cilvēki pārceļas uz dzīvi Cēsīs, bet rodas jautājums, ko viņi tur dara?
Valmierā ir stipri atšķirīga situācija. Tur apgrozās vairāk cilvēku, ir ražošana, pircējiem nauda, lai gan vislielākie ienākumi ir no igauņiem.
Igauņi apsēduši Valmieru un tā kā viņiem mājražošana nav tik attīstīta un mājas siers kaimiņiem šķiet īpašs, viņi pērk, un pērk labi. Tāpat dodos uz tirgiem, kas notiek pierobežā, jo arī tur ir daudz igauņu. Ar igauņiem vispār tā interesanti - ja brauc tirgoties uz Igauniju, tev neviens pat virsū neskatās, runā vai nerunā krieviski, angliski un igauniski, bet tikko viņi iebrauc Latvijā, par mājražotājiem parādās interese,” stāsta Rūta.
Runājot ar saimniekiem par bezdarbu laukos un pieminot mājražošanu kā alternatīvu, Rūta saka, ka tā ir izeja un nodarbošanos var atrast jebkurā vecumā, to pierādot tirgus sieviņas Straupes tirdziņā, kas tirgojas ar saviem adījumiem, bet citādi pārsteigt publiku ar kaut ko jaunu un nebijušu esot grūti. “It īpaši, ja ražo pārtikas izstrādājumus, tādus, kā maizi, sieru, kūpinājumus un medu. Tie, kuri ar mājražošanu sāka nodarboties krietnu laiku atpakaļ, savu nišu ir aizpildījuši, viņiem izveidojies pastāvīgs pircēju loks, aizņemtas tirgošanās vietas, un tagad sadalīt klientus starp “vecajiem un jaunajiem” mājražotājiem būtu grūti,” kopēji uz situāciju raugoties saka saimniece.
Taču Rūta sastapusies arī ar pensionāriem, kuri ada zeķītes, vāc tējas, lasa ābolus un labprāt brauc uz tirgu: “Tas ir pozitīvi, jo viņi tiek cilvēkos. Domāju, ka nopelnītā kapeiciņa pie pensijas ir neliela, taču viņš ir aizņemts ar savām domām, viņam ir mērķis un esot tirgū pensionārs sarunājas ar citiem, iejūtas tirgotāju bariņā, nav pamests un aizmirsts. Arī tam ir nozīme Tāpēc mājražošana ir stimuls daudziem, bet, ka ar mājražošanu nopelnīsi miljonu, tas gan jāizmet no prāta.”
Abi saka, ka mājražošana ir labs atbalsts ģimenes budžetam, tas ir savdabīgs veids, kas laukos ļauj vienam otru atbalstīt, bet par būtisku peļņu un lieliem nodokļiem, kuri piepildītu valsts maciņu runāt nevar. “No mums budžetā ekonomiskais izdevīgums ir niecīgs, toties ir daudzi citi labumi, ko jau iepriekš minējām.
Tāpat ir skaidrs, ka nav jēgas no valdības gaidīt putna pienu.
Pagātnē lielās vadlīnijās ir pieļautas rupjas kļūdas un joprojām turpinām staigāt pa grābekļiem, taču kāda mums daļa gar lielo politiku. Mums ir jādomā par savu sētu, savu saimniecību un jāskatās, kā saviem spēkiem dzīvot neatkarīgi, kā saimniekot gudri un savas zināšanas nodot bērniem, mazbērniem, kuri cerams iesākto turpinās,” saka Kļaviņi.
コメント