Druvis Rīders nodarbojas ar Limuzīna šķirnes gaļas liellopu audzēšanu un saimnieko Drabešu pagasta “Kalna Pūces”. Viņa ganāmpulkā pašlaik ir 180 lopu. Kopā ar brāli un vecākiem saimnieks apstrādā 700 ha zemes, tomēr ar to esot par maz, lai sevi dēvētu par lielsaimnieku.
Jaunais uzņēmējs ar sievu un bērnu ikdienā dzīvo Bērzkrogā un sarunā atzīstas, ka lēnītēm tur veido savas dzimtas mājas, turpretī ganāmpulka novietne atrodas Drabešu pagastā. Savukārt, jaunākais brālis Dāvis savā saimniecībā “Muižniekos” gādā par labību.
“Saimniecību pārņēmām no saviem vecākiem - es no tēva un brālis no mātes. Mūsu vēcāki kopš atmodas saistīti ar lauksaimniecību. Viņiem vienmēr bijusi daudznozaru saimniecība. Nodarbojās gan ar piena lopiem, gan dārzeņiem un gribēja nodarboties arī ar graudkopību, bet beigās nosliecās par labu gaļas lopiem. Pagājušā gadā visi salikām galvas kopā un nolēmām, ka tomēr nodarbosimies arī ar graudkopību, tāpēc nopirkām kombainu un noliktavu,” saka Druvis, bieži sarunā minot vārdiņu “mēs”. “Mēs” tāpēc, ka grūti nošķirt vienu nozari no otras un darbos ir iesaistīta visa ģimene.
Pirms 15 gadiem priekšroka gaļas liellopiem dota vienkāršotā darba un dažādu subsīdiju dēļ. Tolaik vecāki sākuši ar 20 liellopiem ganāmpulkā. Tāpat kā toreiz arī šodien Rīderi darbus pakārto savām spējām, lai nebūtu jāalgo palīgspēki no malas.
Grūti nošķirt vienu nozari no otras un darbos ir iesaistīta visa ģimene
Taujāts par paplašināšanos un nākotnes redzējumu D. Rīders atbild: “Ar gaļas liellopiem nekad nav bijis labi. Arī šobrīd, labākajā gadījumā var saimniekot pa nullēm, bet mēs neinvestējam tāpēc, lai šikotu vai būtiski paplašinātos. Mēs investējam tāpēc, ka vēlamies savu darbības struktūru sakārtot un pārkārtot, samazinot kā izdevumus, tā zaudējumus. Ģimenē uz saimniekošanas principiem raugāmies savādāk. Vēlamies nevis daudz pelnīt, bet maksimāli ietaupīt, jo izšķiest līdzekļus ir gaužām vienkārši. Jāskatās, kā efektivizēt savu darbu, jo resursi vienmēr ir ierobežoti. Saprotam, ka situācija pēc 2020. mainīsies, tāpēc jādomā ilgtermiņā, jābūt gatavam pārmaiņām. Tas, ka mums vairs nebūs atbalsta projekti ir vairāk kā skaidrs, jo vecajās Eiropas valstīs to nav.”
Pēdējo gadu laikā Latvijā gaļas šķirņu zīdītājgovju skaits ir pieaudzis, tomēr atdeve esot minimāla, tāpēc jaunais saimnieks uzsver nišas nozīmi, sakot, ka: ”Pretējā gadījumā pa vidu ir pārāk daudz starpnieku. Mēs ejam uz to, lai savu produktu pilnveidotu un uzlabotu. “Kalna Pūces” ir sertificēta vaislas dzīvnieku audzētāj saimniecība. Vēlamies audzēt augstas kvalitātes vaislas dzīvniekus tālākai pavairošanai uz citām saimniecībām.“
Vēlamies nevis daudz pelnīt, bet maksimāli ietaupīt, jo izšķiest līdzekļus ir gaužām vienkārši
Saimnieks savus nobarojamos lopus tirgo arī “Latvija liellopu izsoļu namam” un saka - tas labi, ka tāds pagaidām tikai viens, jo solītāji netiekot izdalīti un cenu, saprāta robežās, varot arī pacelt.
Interesants brīdis liellopu tirgū iestājies līdz ar piena krīzes parādīšanos, kad daudzi piensaimnieki mēģināja pārmesties uz gaļas lopu audzēšanu: “Līdz krīzei tīršķirnes telītes maksāja 300 - 400 eiro gabalā, bet, kad tirgū sāka parādīties krustojumi, tīršķirnes telītēm cena dubultojās. Tirgus pats visu salika pa plauktiņiem, jo krustojumiem ir ļoti mazs kautiznākums, lopiņi salīdzinājumā ar gaļas jaunlopiem izskatās sīki un solītājiem tādus nevajag. Izsoļu nama īpašnieks Kaspars Ādams ne reizi vien, uzmetot aci atvestiem jaunlopiem, teica, lai lopus ved atpakaļ uz turieni, no kurienes paņēma, jo viņam sliktas kvalitātes lopus nevajag. Līdz ar to, liellopu cena ir stabila un tirgus netiek kropļots. Tie saimnieki paši sev iegrieza.”
Esot vēl kāda nianse, ar kuru saimniekojot jārēķinās, un tā esot zeme. No malas skatoties, tā vien šķiet, ka lielie paliek lielāki, bet mazie mazāki. D. Rīders norāda, ka arī lauksaimniecība ir uzņēmējdarbības vide. “Mēs lielāko daļu zemes nomājam, jo zemes cena ir tik augsta, ka nevaram nopirkt, turklāt to platību jau nav nemaz tik daudz. Te lielsaimniekiem ir priekšrocība, jo viņu darbības un finansiālā rocība ir lielāka, taču no pārvaldes viedokļa nav pareizi, ka laukos paliek lielsaimnieki un iznīkst mazās saimniecības. Pāris lielās saimniecības ir vieglāk kontrolēt un iespaidot, nekā daudz mazus, turklāt mazās saimniecības var būt desmitreiz elastīgākas kā lielās, kas pie grūtībām spēj pārorientēties uz citu nozari. Te valstij būtu jāiejaucas. Pastāv augsti riski, jo izstājoties no spēles vienam lielam piensaimniekam, cieš visa tālākā pārstrādes ķēdīte,” saka D. Rīders.
Mēs lielāko daļu zemes nomājam, jo zemes cena ir tik augsta, ka nevaram nopirkt, turklāt to platību jau nav nemaz tik daudz
Latvijā audzētie liellopi pārsvarā ir eksporta prece, tāpēc marmorizēto gaļu katrā veikalā nenopirksi. Saimnieks apgalvo, ka cilvēku aizspriedumi pret gaļas liellopu produktiem esot apvīti ar skepsi un aizdomām: “Tāpēc, ja gribas šo gaļu redzēt vietējā tirgū, vispirms jāiemāca mainīt ēšanas paradumus. Cilvēki nezina, kas tā marmorizētā gaļa tāda ir un cik ļoti ar to iespējams variēt. Varbūt, ka tuvākos gados veikalu plauktos redzēsim bioloģiski audzētu liellopu gaļu, taču otrs faktors ir cena. Ja muguras karbonādi aizved uz Jūrmalu par 24 eiro kilogramā un pat tur iedzīvotāji sūkstās, ka tas ir par dārgu, tad te visas ilūzijas apraujas.”
Vaicāts, par to, kas motivē darbam pat drūmākajā dienā, D. Rīders apdomājas un saka: “Prieks, kas pārņem, kad iekāp mūsdienīgā traktorā. Sapratne, ka tajā brauc tikai tāpēc, ka tie ir tava darba augļi, tātad kaut ko jau esi paveicis.”
Foto: Publicitātes
Comments