Pie rokas ķeras rudens, ar lietus lāsēm nolaizot seju, tas atgādina, ka dārza darbi galā. Nu ir laiks pievērsties grāmatām, freidiskai pašanalīzei, pirtij un galda spēlēm. Tomēr galvā pārcilāju šīs vasaras dārza rezultātus: dilles bija brangas, redīsi arī tā neko, kartupeļos dzīrojuši drātstārpi, bet manas bietes nograuza naskais ūdensžurks. Vai kopumā manas augstās dobes deva cerēto - jā! Vai nākamgad arī ielaidīšos šajā piedzīvojumā - noteikti!
Tā kā ar rezultātu esmu apmierināta, domās reizēm izlaižu ziemas mēnešus un plānoju, ko nākamgad darīšu citādi. Krustu, šķērsu bradājot pa interneta plašumiem uzgāju Līgas Eglītes rakstu "Vides vēstīs". Līga ir Cēsu viduslaiku pils dārzniece un reizēm arī mana darba kolēģe. Pagājušā gada jūlijā viņa rakstījusi par brīnumainajām augstajām dobēm un savā stāstnieces manierē arī atklājusi virtuves/garšvielu/ augsto dobju plusus un mīnusus.
Tie mīnusi ir tik trāpīgi, ka labāk par Līgu neviens to nebūtu pateicis, tāpēc, Līgu, atļaušos to citēt: "Vai virtuves dārzam ir arī kādi mīnusi? Protams! Šāds dārzs ielaužas jūsu personīgajā dzīvē un iekārtojas uz palikšanu. Pasarg dies, tas var izēst no jūsu ikdienas pat mīļākos hobijus! Dārzam turpmāk tiek atvēlēts viss brīvais laiks (nu, gandrīz viss), un tas kļūst par biežāko sarunu objektu pie ģimenes pusdienām. Par nelaimi vai par laimi, jūs tiekat vaļā no paziņām, kam jūsu jaunais jājamzirdziņš neinteresē, toties iegūstat domubiedros sirsnīgus un videi draudzīgus ļaudis, kā arī beidzot uzzināt, ko par jums domā kaimiņi un radi. Dārzs neļauj vasarā aizceļot uz vairākām dienām, jo prasa aplaistīšanu vai rušināšanu, vai vienkārši apraudzīšanu. Ja nu tomēr dodaties prom, brauciena laikā dārzs no attāluma terorizē jūsu sirdsapziņu. Tam nepatīk jūsu aizvietotāji vai steidzīgi izpalīgi. Tas gaida tieši jūsu palīdzību pēc lielām lietavām vai vējainas nakts. Dārzs vēlas sasveicināšanos, apraudzīšanu no rītiem un «labu nakti» vakaros."
Plašāk Līgas zelta graudus var izlasīt šeit