Raunas pagasta zemnieku saimniecībā “Mežnoras” Urbastu ģimene pircējiem jau piedāvā pirmās zemenes. Mērķtiecība un darba mīlestība, kā arī daudzo gadu pieredze Aivaram un viņa sievai Ārijai dod spēku ne vien audzēt zemenes līdzšinējās platībās, bet arī paplašināties, par ko liecina sestā siltumnīca, kas vēl jāapvelk ar plēvi.
“Šogad zemenes nogatavojušās nedēļu vēlāk nekā pērn, iztraucēja salnas un nesen uznākušais aukstums. Lielākā daļa zemeņu stādu ir siltumnīcās, vienīgi pirmgadnieces aug uz lauka. Tās sals skāra visvairāk, taču izsalušos ziediņus neizkniebjam, mūsu apjomā tas nemaz nav iespējams. Daba pati visu izdarīs - bojātie ziedi nokaltīs un nokritīs,” apstaigājot platības, stāsta Aivars.
Saimnieks ogas vēl netirgo Cēsu tirgū, jo zemeņu stādījumi tikko sākuši ražot. Viņš stāsta, ka iecienījis Straupes Hanzas tirdziņu, jo “Cēsīs cilvēku kļuvis mazāk, turklāt blakus tirgo ievestās zemenes no Spānijas un Grieķijas. Turpretī Straupes tirdziņā ir tikai vietējie audzētāji. Arī publika naudīgāka”.
Par lētajām konkurentēm mūsu vietējai ogai jeb Grieķijas zemenēm saimnieks izsakās skeptiski, jo nesen televīzijas pārraidē uzzinājis, ka galvu reibinošos apjomos zemenes audzē Ķīnā, taču Eiropas tirgū tās neviens nepirktu, tāpēc ogas vispirms iepludina Grieķijā, tad noformē dokumentāciju un tālāk jau tās nonāk mūsu tirgos. “Tas pats notiek ar āboliem. Poļi pārdod ābolus Baltkrievijai, kas tirgo tālāk uz visu plašo Krieviju. Ja skatās pēc dokumentiem, Baltkrievija nemaz nav spējīga saražot tik daudz ābolu, labi ja savus 40% no visa apjoma, ko realizē Krievijā. Nekam vairs nevar ticēt. Turpretī, kad atbrauc pie vietējā audzētāja, redzi, kā zemenes aug, nogatavojas, zini, par ko maksā un ko apēd.”
Aivars spriež, ka pagaidām dienā realizē desmit spaiņus zemeņu, bet tas tikai pats sākums. Pirmās saldās, sarkanās ogas kilogramā maksā 10 eiro, taču drīz cena kritīsies, jo sāksies sezona un konkurence palielināsies. Ārija skaidro, ka vislielākais pieprasījums pēc zemenēm ir maijā, tad izlaidumu laikā un visbeidzot Jāņos. “Zemenes pērk vēl nākamajā rītā pēc Jāņiem, tad gan uz kādu nedēļu iestājas klusums. Visi svētkus nosvinējuši, naudu iztērējuši. Skatāmies, lai siltumnīcās ir dažādas šķirnes, kas ražo dažādos laikos. Ir arī jaunas šķirnes, ar kurām vēl eksperimentējam, taču cilvēki priekšroku dod pārbaudītām vērtībām - ‘Polkai’ un ‘Sonata’ -, cits ogas pērk “ar acīm”. Pēc zemenēm sāk ražot avenes. Kā martā sākam darba dunu, tā novembrī beidzam,” saka Ārija.
“Mežnorās” zemenes aug divos tūkstošos kvadrātmetru, ogas jāvāc agri no rīta, jo pulksten desmitos gaisa temperatūra siltumnīcās uzsilst līdz 30 grādiem, pusdienas laikā līdz 50. Tādā karstumā nav iespējams pastrādāt. Taču augus nedrīkst izkaltēt, tāpēc nodrošinātas pilienveida laistīšanas sistēmas. Zemenes labi ražo, jo siltumnīcās ir speciāli sagatavota augsne, ieklāta plēve un ejās salmi. Audzējot stādījumus uz plēves seguma, ogas vienmēr ir saldākas, tīrākas un izskatīgākas.
Lai gan šobrīd stādi izskatās zaļi un lekni, rudenī visi tiek likvidēti un vietā nāk jauni. Aivars skaidro, ka zemenēm slimību vairāk nekā cilvēkam, turklāt sakņu sistēma tādu karstumu spēj izturēt tikai gadu: “Tādā tveicē augiem saknes izkalst un novājinās. Kad sākām nodarboties ar zemeņu audzēšanu, tiešām nopriecājāmies, ka rudenī stādi vēl skaisti, ko nu rausim, lai ražo arī nākamajā gadā. Lielu darbu ieguldījām, vecās lapas izgriezām, visu izravējām, bet nākamajā gadā bija tik mazas odziņas, ka to par zemeni nenosauksi. Tagad esam mācījušies un katru gadu visu sākam no jauna.”
Saimnieki bilst, ka pagājušais gads esot bijis grūts, tādā karstumā bijis ļoti daudz jālaista: “Ūdeni ņēmām gan no dīķiem, gan no pašu ūdensvada, pat no ūdens torņa. Daudzi brīnās, ko vietējiem ogas tik dārgas, bet, lai izaudzētu labu ražu, ir lieli ieguldījumi. Par ūdeni jāmaksā, par elektrību tāpat, kur vēl stādi, augsnes sagatavošana, ravēšana, plēve un citas vajadzības. Saimniecībā strādājam trijatā un, kā vienmēr, savu algu pat nerēķinām. Tagad plānā sestā siltumnīca - kokmateriālus par velti nedod. Interesējāmies, par kādu summu firma uzceltu šādu siltumnīcu, mums paprasīja 10 tūkstošus eiro, nolēmām, ka darīsim paši, tā sanāks trīs reizes lētāk. No zila gaisa nekas nekrīt, viss prasa darbu un cerības, ka nākotnē mūsu bērni vai mazbērni iesākto turpinās.”