Kad runājam par pagrabu, prātā uzburas klasiska ainiņa - kastēs sabērti kartupeļi, plauktos skaisti sarindojušies dažādi konservējumi, turpat pārziemo puķu sīpoli un gumi, smiltiņās ierušinājušies burkāni, bet pa ķērienam nolikti āboli, kārajam zobam un vitamīna devai. Bet cik daudzi spēj iedomāties, ka kādas privātmājas pagrabā visu iepriekšminēto aizstāj biohumusa ražošana? Atklājās, ka arī man, netālu kaimiņos jau vairākus gadus, valmieriete Gina Mata nodibinājusi ģimenes uzņēmumu “Ecoshic” un audzē Kalifornijas sarkanās sliekas, kas ražo biohumusu.
No hobija līdz uzņēmējdarbībai
Gina skaidro, ka biohumuss jeb slieku komposts ir organiskas izcelsmes mēslojums. Pirms vairāk nekā deviņiem gadiem Gina bija dzirdējusi par biohumusa neatsveramiem plusiem un brīnumaino iedarbību uz augiem: “Iedomājos, ka varētu to brīnumlīdzekli izmēģināt savā dārzā, ar domu, tad jau redzēs, cik no tā visa izrādīsies patiesība. Rezultāti bija vairāk nekā apmierinoši un tā radās doma, ka savām vajadzībām es pati varētu saražot biohumusu. Vsipirms aizbraucu ciemos pie vienas saimnieces un pamēģināju, kā tas ir realitātē, kā notiek sijāšana, bet svarīgākais, vēlējos saprast, vai sliekas kā tādas mani nebiedē - atklājās, ka es ar sliekām tīri labi saprotos. Iegādājos pirmās sliekas, iekārtoju pagrabu un atvedu pirmos kūtsmēslus no bioloģiskās saimniecības. Laikam ejot, par savu jauno hobiju pastāstīju draugiem, paziņām un tā kā arī viņos radās interese par biohumusu, nolēmu šai lietai pievērsties nopietnāk. Pašlaik mana ražotne izvietota pagrabā, 25 kvadrātmetros.”
Gina saka, ka ražojot biohumusu bagāts nevar palikt, tomēr ir iespējams saražot pietiekami, lai savā dārzā izaudzētu veselīgus dārzeņus, augļus un puķes. Pirms deviņiem gadiem viņa sākusi ar tirgus izpēti un klientu apzināšanu. Pirmajos gados produkciju izdevies realizēt salīdzinoši labi, taču pēdējo gadu tirgus tendences rāda, ka klientu skaits samazinās: “Daudzas dārzniecības, kas bija vienas no maniem sadarbības partneriem, slēdza savu uzņēmējdarbību. Viņi nespēj pastāvēt līdzās lielveikalu ķēdēm, kurās cilvēki par krietni zemāku cenu iegādājas dažādus importa stādus. Tā nu esmu palikusi pie mazdārziņu īpašniekiem, sava ilggadējā sadarbības partnera kokaudzētavas “Baltezers” un Līgatnes stādaudzētavas “Upenes”, ir arī daži mazie veikaliņi, taču kopsummā klientu skaits ik gadu sarūk.”
Vispirms jābilst, ka sarkano Kalifornijas slieku ar parasto Latvijas slieku nevar sajaukt, jo nosaukums pats pasaka priekšā - Kalifornijas sarkanā tik tiešām ir sarkana un augumā sīciņāka. Gina iesākumā 2011. gadā nopirkusi 30 kastes, katrā pa 40 litriem barības kopā ar sliekām: “Tolaik sagatavota kaste ar barību divām nedēļām maksāja 20 latus. Ar šiem apjomiem pirmajā gadā es saražoju piecus, nākamajā desmit kubus slieku komposta. Šobrīd esmu nolēmusi apjomus samazināt, atstāšu tikai tik cik pašpatēriņam.”
Ko var saražot 25 m2
Pirmkārt slieka var pārstrādāt kūtsmēslus, kas ir vismaz trīs gadus veci, jo tām nepatīk amonjaks. Gina skaidro, ka no viena spaiņa kūtsmēslu sliekas saražo divas saujas biohumusa: “Pēc pārstrādes, kūtsmēslu daudzums ļoti sarūk un grūti pat pateikt, kur paliek viss pārējais, taču galaprodukts - humuss ir ārkārtīgi koncentrēts.”
Tā kā humuss tiek ražots no kūtsmēsliem, šim izejmateriālam jāpievērš ļoti rūpīga uzmanība: “Ar kūtsmēsliem ir problēmas. Visbiežāk tieši ar tiem savā dārzā var ienest salmonulozi un zemes vēzi. Kūtsmēsliem ir salmu un pakaišu piemaisījums, kas var izrādīties iepriekš apsmidzināti ar augu aizsardzības līdzekļiem, dažādiem pesticīdiem. Kā bio produkta ražotājai, man šie priekšnosacījumi spēlē lielu lomu ražošanas procesā, taču ir saimnieki, kuri savām sliekām par barību izmanto ne tikai kūtsmēslus, bet dod arī pārtikas pārpalikumus. Tam ir savas blaknes, jo sliekām uzrodas kaimiņi - baltie tārpi. Un tieši šis faktoru kopums arī veido atšķirīgās produkta cenas."
Tā kā humuss tiek ražots no kūtsmēsliem, šim izejmateriālam jāpievērš ļoti rūpīga uzmanība
Gina stāsta, ka daļa biohumusa ražotāju savas ražotnes likvidējuši, jo redz, ka sabiedrības doma nemainās: “Cilvēki ļoti kultivē tradicionālo saimniekošanu un ar to es nedomāju tikai kūsmēslu iearšanu zemē. Daudzi jo daudzi noskurinās pa ievestajiem dārzeņiem, jo tie - redziet - pārbāzti ar ķīmiju. Pētnieki un bioloģiskie saimnieki nepagurdami stāsta par veselīgas pārtikas nozīmi, taču tas tā arī paliek runas līmenī, realitātē līdz darbiem netiekam. Arī piemājas dārziņu īpašnieki lepojas sakot, tas pašu audzēts, bet, kad painteresējies, atklājas, ka cilvēks pats savām rociņām veikalā iegādājies vienu, otru līdzekli un uzlējis savam gurķim, tomātam, nomiglojis ābeles, un kur tad ir tā atšķirība? -nav.”
Kur tas suns apraksts
Kopš deviņdesmito gadu sākuma esam piedzīvojušo dažādas eksporta tirgus prognozes, kas vēsta, ka nupat, nupat maisam gals būs vaļā, atliek tikai audzēt un manna birs no debesīm. Vienbrīd savu uzvaras gājienu sāka cidoniju un upeņu audzētāji, nekas nesanāca. Vēl tagad daudzviet lauki stāv aizauguši, pamesti. Tad lēsa, ka pieprasījums būs pēc vīngliemežiem un šitaki sēnēm, notika tas pats. Nu pienāca humusa kārta, pat nodibināta slieku audzētāju asociācija, taču vienādiņ atduramies pret to, ka mūsu produktu nevienam, šķiet, nevajag un solījumi, ka nu tik būs, pārvēršas nopūtā. Vaicāju Ginai, kas par vainu?
“Vairums, kas uzsāk jebkādu biznesu grib ātru peļņu īsā laikā. Latvieši negrib domāt ilgtermiņā. Un ja sākumā cilvēki ražo kvalitatīvu produktu, tad pēc neliela laiciņa sāk domāt, uz ko varētu ietaupīt? Tas pats notiek arī ar mājražotāju preci - pirmais siers vai maize garšo debešķīgi, bet pēc gada produkts vairs nav tas, kas bija. Līdz ar to daudzas lietas atduras pret kvalitāti.
Otra lieta uz ko iekrītam, mums - latviešiem - nav tirgošanās gēna
Mums ir “ko tad nu es” gēns, esam gatavi atdot par kapeikām, lai vismaz to nieku atpelnītu. Te mums lieti noderētu tā mutes brūķēšana, bet mēs brūķējam ne tur, kur vajag un ne tad, kad vajag.”
Kopīgi nonākam arī pie secinājuma, ka cilvēks “ēd ar acīm”, un ražotājs to zina. Ar reklāmas starpniecību sabiedrībai tiek “potēts”, ka tie tomāti, kas nopērkami lielveikala ķēdēs ir auguši harmoniskā vidē, ka tas piens, ko viņš lieto ir mērojis ceļu no saimniecībām, kurās govis ganās puķēm pielietās pļavās, mūžīgu saules staru apgaismotas un, ka sausās brokastis tapušas no graudiem, kur saimnieks apmīļo katru vārpiņu - kas varbūt skaistāks, produktu, kas ir tik idealizēts! Bet aizkulisēs darās briesmu lietas, tik un tā, pircējs meklē to perfekti apaļo tomātu, 20 cm garos, vienādos gurķīšus un pienu, kas pēc dienas nesabojāsies. Bioloģisko produktu ražotāji te konkurēt nespēj, un cilvēki vārdos vietējos ražotājus atbalsta, bet darbos tas neatspoguļojas, jo drūzmēšanās pie lielveikalu plauktiem nemazinās.
Kas sliekām ir pa prātam
Sleikām patīk tumši un mitri apstākļi. Ja telpā nodrošina 20 -30 grādu siltumu, tās ne tikai darbosies, bet arī vairosies. Tāpat, kā jebkuram uz šīs planētas, arī Kalifornijas sliekām ir savi ienaidnieki, “un tie ir divi - žurkas un skudras. Ja žurkas kaut kā pamanīs, ka pagrabā ir sliekas, tās atvilks līdzi pārējās un uzrīkos kārtīgas dzīres. Žurkām slieka ir delikatese. Man pašai bija darīšana ar otru plēsoņu, ar skudrām. Tās iedzeļ sliekas barībasvadā un izsūc visus spēkus, tā es pazaudēju daļu sava “ganāmpulka”. Kā jau bioloģiskais saimniekotājs ķīmiju lietot nedrīkstu, tālab sazvanīju Burtniekos daiļdārznieci Zentu Skrastiņu un viņa man ieteica lietot pelnus.”
Sliekas baro ik pa divām nedēļām un jāsāk ar to, kas tām itin nemaz negaršo. Kā izrādās, sliekas nepanes skābu augsni, tāpēc nev vērts pielabināties ar āboliem, tās vienkārši aizbēgs. Turpretī ķirbis sliekām ir visu gardumu gardums, jo ķirbim ir neitrāls pH līmenis, tāpēc arī dārzam tas neko ļaunu nenodarīs. Gina paskaidro, ka: “Sliekas nav visēdāji. Zinu cilvēkus, kas ir lieliski stādaudzētāji, un viņi nezin kāpēc ir izdomājuši, ka sliekas apēd stādu saknes. Tas būs vairāk mīts, kā patiesība. Jebkura slieka stādu saknei pieķersies tikai tad, ja viņa ir ierobežotā teritorijā, piemēram puķupodā. Jā! Tad tikai bada un izmisuma dzīta, tā var pieķerties stāda saknei.”
Humussa lietošana
Pēc zināma cikla, humusu izsijā. Tad pirms fasēšanas to 2-3 mēnešus žāvē. Slieku komposta pētījumi ir skaidri pierādījuši tā priekšrocības. Tas ir ne tikai lielisks organiskais mēslojums, bet arī augus un augsni atjaunojošs līdzeklis. Slieku komposts satur derīgo mikroorganismu lielu bioloģisko daudzveidību, pateicoties miljoniem slieku, kas piedalās ražošanas procesā. Slieku komposts nodrošina augu noturību pret slimībām, paildzina ražas sezonu, pozitīvi ietekmē fitohormonus augos, kas veicina dēstu un augu augšanu. Biohumuss palielina ražu, novērš izmaksas pesticīdu iegādei un samazina ikgadējās augsnes atjaunošanas izmaksas, ja to pareizi lieto.
Humuss ir kā vitamīns, tā nav augsne, un kā jau ar vitamīniem - pārdozēt nedrīkst
Gina stāsta, ka cilvēki nereti izrok dobē bedrīti, ieber kompostu, uztupina augu, aizber, aplej un laikam ejot piedzīvo vilšanos. No solītā ne miņas. “Slieku komposts ir ļoti koncentrēts un to var izmantot dažādos veidos, pat laistot dārzu, ja sajauc attiecībās 1:10, diennakti šo maisījumu notur, četras, piecas reizes apjauc un tad lej uz augiem. Ja humusu ieber bedrītē, zem auga, laistot viss labums aiziet dziļāk zemē, labums it tikai tik, cik augs ar saknītēm paguvis noķert. Pareizāk būtu tūlīt pēc auga iestādīšanas virszemē uzbērt karoti, divas humusa, tad laistot rezultāti neizpaliks. Humuss ir kā vitamīns, tā nav augsne, un kā jau ar vitamīniem - pārdozēt nedrīkst. Pirmā pazīme, ka humuss pārdozēts, no pieredzes varu izstāstīt par tomātiem, ir ļoti leknas, tumši zaļas lapas, kāti kā mieti, bet nav ne ziedu, ne ražas. Sākotnēji pašai šķita, nu kas tad tas ir, viena šaujiņa humusa. Kārtīgi un bagātīgi mēsloju savus tomātus, beigās stumbrs bija rokas resnumā un tomāts izstiepās četru metru augstumā, taču no bumbuļiem čiks vien bija,” pieredzē dalās Gina, piekodinot, ka humuss der jebkuram augam, kam nav vajadzīga skāba vide.
Panāk ar neatlaidību
Gina ir ļoti enerģiska un pieredzes bagāta. Savā dzīvē viņa darbojusies arī tirdzniecības jomā, iesaistījusies vērienīgos projektos, tāpēc darbs ar cilvēkiem viņai nav svešs. Tieši šīs prasmes ir svarīgas tiem, kas vēlas savu produktu virzīt tirgū. Par to, kā meklējusi savai precei noietu viņa stāsta: “Sākotnēji izmantoju interneta resursus. Googlēju un skatījos, kurām firmām mans produkts varētu interesēt. Zvanīju klientiem, klāstīju par ieguvumiem, kas būs, ja viņi nopirks manu ražojumu. Darbā ar klientiem es paļaujos tikai uz sevi, jo mans klients ir tas, kas nes naudiņu. Liels pluss, kāpēc arī neesmu padevusies par spīti visām grūtībām, ir mana neatlaidība. Katrā darbā, kurā esmu strādājusi, vienmēr esmu ko jaunu iemācījusies. Piemēram, strādājot kā tirdzniecības speciāliste es iemācījos, kā pareizi sastādīt un slēgt sadarbības līgumus, kā veidot piegādes. No iepriekšējās pieredzes ņēmu vērā pārbaudītas lietas un katram klientam veidoju savu kartotēku - kad ir zvanīts, kas ir sarunāts, par kādu cenu, jo klients vienmēr atcerās, par kādu cenu es produktu apsolīju. Zvanot vairākiem pēc kārtas man tas var piemirsties, bet klients nekad to neaizmirsīs. Tāpat es veidoju biznesa plānu.
Šobrīd piecgades plānu izveidot ir ļoti grūti, taču vismaz nākamajam gadam ir jābūt saplānotam. Ikvienā uzņēmējdarbībā ir riski, tāpēc visiem riskiem ir jāizplāno plāns A, plāns B un ir ideāli, ja ir arī plāns C. Tāpat visu laiku jāseko līdzi konkurentiem, jo tie arī nesnauž un mēģina savu preci piedāvāt par zemākām cenām. Esmu saskārusies ar to, ka tirgotāji uzliek lielu uzcenojumu, un jo vairāk es atkāpjos no savas cenas, jo lielāku uzcenojumu viņš var uzlikt. Tāpēc es no diviem ļaunumiem izvēlos mazāko un tirgotājam atsaku, tā vietā pielieku lielākas pūles un sameklēju citu klientu, aizbraucu uz kādu tirgu. Ir uzpircēji, kas saka, ka cenā ietilpst arī zaudējumi, jo nebūt ne visi nopirks manu preci, taču mani nevar tik viegli apmuļķot, jo es saku, ka viņiem atlikuma nebūs, to kas paliks nenotirgots, paņemšu atpakaļ.”