No paziņām dzirdēju, ka pirms pieciem gadiem, Amatas novadā saimnieka Joahima Šultheisa aitām ganībās vairākkārt uzbruka vilki. Kurš pilsētnieks varētu iedomāties, ka pie mums Latvijā vilki varētu būt tik nopietna problēma!
Vienā no uzbrukumiem vilki Joahima ganāmpulkā nokoda 12 Dorper šķirnes aitu mātes, nākamajā reizē 11 Suffolk mammas. Pēc notikušā Joahims devās uz Vāciju un iegādājās divus lielos Pireneju kalnu suņus.
Jau vairāku simtu gadu garumā šie suņi izmantoti kā ganāmpulka sargsuņi, taču Pirenejiešiem, tāpat kā saimnieka ganu sunim Borderkollijam ir arī izstādes suņu līnija. Šī ir būtiska atšķirība, jo
Darba suņi nekad neatnesīs starptautiskas suņu izstāžu trofejas un otrādi-izstādes suņi, nekad nesapratīs, ko iesākt ar vienu vienīgu aitu, kur nu vēl desmit tādām!
Interesantākais šajā stāstā ir tas, ka Pirenejas kalnu suņi, kas dzīvo aplokā pie aitām, saimnieka komandas vispār nesaprot. Kā saimnieks stāsta, patiesībā, viņi vispār neko nesaprot: “Tie suņi arī neklausa, jo viņiem tas nav jādara. Pirenejieši ir pilnībā pārliecināti, ka viņi ir inteliģentas aitas, bet, balstoties uz saviem suņa instinktiem, tomēr sargā savu baru un tas arī viss!”
Pireneju kalnu sunim nav saimnieka. Viņš pats sev ir saimnieks.
Šis suns nerespektē saimnieku, viņš to tikai akceptē, jo uzskata sevi par aitu.
Cēlie, baltie suņi dzīvo kopā ar aitām, guļ kopā ar aitām un savus kucēnus dzemdē ganībās pie aitām, bet pa ziemu, kopā ar aitām dzīvo kūtī.
Kur tad jēga no šāda suņa?
Joahims skaidro: “Ieejot ganībās, šis suns jūs rejot brīdinās, bet neapdraudēs. Kad, pēc viņa saprašanas, jūs pieiesiet pārāk tuvu viņa baram, tas aizsargāsies un uzbruks. Pamatu pamatos, Pireneju kalnu sunim gēnos nav agresija, kā Kaukāza vai Āzijas suņu gadījumā, taču savu baru tas aizstāv. Agresija viņam ir svešvārds, viņš nezina, kas tas ir. Suns tikai sargā to, ko uzskata par savu ģimeni.”
Izrādās, ka šie suņi jāņem pāros, jo daba pati esot iedalījusi, ka viens ir priekšnieks, bet otrs strādnieks: “Viens no viņiem vairāk guļ pie bara un novēro teriotriju, nāk palīdzēt otram tikai tad, kad vajag.” Ja Pireneju kalnu suni aplokā ielaiž vienu, bez draudziņa, viņam kādā brīdī var kļūt garlaicīgi un tas var sagribēt paspēlēties ar aitām: “Spēlējoties var sanākt izplēst aitai kādu vilnas kušķi un sagaršot asinis, tad tas kļūst bīstami. Šie suņi principā nezina, kas ir gaļa.”
Pirenejieši nekad netiek baroti ar gaļu, tikai ar sauso barību un to viņi ēd tikai noteiktā devā. Ja viņam priekšā noliktu desmit kilogramus sausās barības, suns barību sadalītu desmit dienām. Par savu normu dienā vairāk neapēdīs, tāpēc kalnos ir speciālas barotavas, kuras, sarēķinot dienas devas, tiek uzpildītas reizi mēnesī.
Protams, rodas jautājums, cik tad tāds prieks maksā?
Vācijā viens šāds kucēns maksā 1300 eiro, bet var nopirkt divus Pirenejiešus un tos pavairot!
O.k., man tā tomēr šķiet paprāva summiņa priekš suņa, kas domā, ka ir aita, taču Joahims saka, ka tas atmaksājas: “Limbažu pusē, Aijas Šneideres saimniecībā, katru gadu regulāri aiznesa 30-40 aitas. Pirms trīs gadiem viņi iegādājās divu suņus un kopš tā brīža viņiem nav pazudusi neviena aita.”
Pireneju kalnu suņi ir neiecietīgi pret klejojošiem suņiem un vienīgais suns, kuru tie respektē ir saimnieka ganu suns Borderkollijs: “Un arī tikai kopā ar mani, viens pats ganu suns nedrīkst iet aplokā. Arī man Pirenejieši ir priekšnieki, es tikai izmantoju viņu gēnu priekšrocības.”
Joahims bija pirmais Latvijā, kurš ieviesa aitu ganu suņus. Šur, tur parādās pa saimniecībai, kas seko šim piemēram, taču to skaits tik un tā ir niecīgs. Būdams vācietis viņš uzskata, ka latvieši tikai sēž, raud un žēlojās par nodarīto skādi, bet lietas labā neko nedara. “Citi paņem Kaukāziešus, bet, pēc laika, pašu suns apēd visas aitas,” smejas saimnieks.
“Protams es pārdodu kucēnus! Cilvēki zvana, interesējas, bet uzreiz sūdzas-ai, viss tik dārgs, viss tik dārgs! Bet, kad aicinu padomāt, cik aitas interesents pazaudējis pagājušā gadā un cik vēl gadu iepriekš? - zaudējumi iznāk lielāki, kā tas suns maksā,” saka saimnieks. Pirenejieši sevi atpelna gada laikā
Borderkollijs
Pieminētais Borderkollijs vārdā Hope, kura dzimtene ir robežas reģions starp Skotiju un Angliju, ir īstena darba šķirne.
Pastāv uzskats, ka Borderkollijs spējot hipnotizēt ganāmpulku un tik tiešām Hope sniedz lielisku demonstrāciju.
Šim sunim piemīt īpašs, pētošs skatiens, kas saimnieku nemitīgi uzrunā - ko darīt? Ko darīt tālāk?
Borderkolliji popularitāti pasaulē iemantojuši ar izcilajām darbaspējām un dažādos testos visaugstāk novērtēto intelekta pakāpi starp visām suņu šķirnēm!!!
Joahims uzsver, ka būdams kucēns, Borderkollijs visu dara pats, viņam šis gēns pārdzimst: “Tas zina, kā aitas jāgana, es tikai koordinēju viņa rīcību, piedodot klāt komandu.”
Borderkolliji visā pasaulē saprot tikai angļu valodu un tiek trennēti tikai šajā valodā, tāpēc nevienam saimniekam, lai no kuras pasaules malas nāktu, nav grūtību paņemt jau apmācītu jaunuli.
Hopa allaž iet līdz uz ganībām un ir tik apķērīga, ka no visa aitu bara spēj atšķirt to aitu, kuru saimnieks nolūkojis. Saku, ka tas ir apbrīnojami, taču, Joahims atsmej: “Tas nav brīnums, tā ir dresūra un labi gēni, kas arī dārgi maksā. Ļoti vienkārši!”
Savukārt Borderkolijs tiek atzīts par labu ģimenes suni, taču jārēķinās, ka šis suns ganīs jebko, sākot ar cālīšiem, aitām un zirgiem, beidzot ar bērniem.
Comentários