Man radās jautājums, lielās ES projektu naudas esam izlietojuši prasmīgi, jebšu tomēr izsaimniekojuši? Devos ciemos pie SIA “Latvijas Lauku Konsultācijas un izglītības centra”, Cēsu nodaļas vadītājas Daces Kalniņas, lai kopā saprastu, kā esam saimniekojuši Latvijas laukos un vai esam pratuši izmantot ES līdzekļus savai attīstībai.
Dažāda veida finansējumu piesaiste lauksaimniecībā aizsākās vēl deviņdesmitajos gados, kad mūsu zemnieki iepazina SAPARD programmas. Vēlāk sākām apgūt Eiropas Savienības līdzfinansētos projektus. Nav vairs tālu tas laiks, kad lielās naudas upes, kļūs atkal par mazām tērcītēm.
“Atjaunotās Latvijas pirmajos gados paralēli SAPARD programmām veidojās zemnieku organizācijas, pateicoties kurām zemniekiem bija iespēja iegādāties lietotu lauktehniku no Skandināvijas. Dāņi ar zemniekiem dalījās pieredzē, jo viņiem bija un joprojām ir ļoti augstu kvalificēti kā lauksaimnieki, tā konsultanti, taču Latvijā līdz ar neatkarības iegūšanu bija liela pretreakcija pret visu, kas ietvēra kooperatīva jēdzienu, jo iepriekš kolhozi tika veidoti ar varu un ikvienam tajā mirklī bija svarīgs savs stūrītis zemes, kam noteikti bija jābūt īpašumā. Daudzi ņēma lāpstu un devās uz laukiem, bet viņiem pietrūka zināšanu, jo māju var mantot, bet zināšanas jāapgūst. Arī valsts bija uz viļņa, ka lauki jāatbalsta. Parādījās Brešas zemnieki. Pirmie drosmīgie, kas uzsāka saimniekošanu sāka ar minimāliem resursiem un ļoti skopām zināšanām, tāpēc gāja, kā gāja”, saka Dace.
Kopš 2004. gada iestāšanās Eiropas Savienībā, valstī ienācis vērienīgs apjoms atbalstītais finansējums. Pirms līguma parakstīšanas notika sarunas par nosacījumiem mūsu lauksaimniekiem. Izsprieda līdzfinansējumu un prasības kādas būs jāpilda, taču, kā Dace atminas, bija ļoti daudz līdz galam neapzinātu lietu, par kurām nezināja ne sarunu vedēji, ne paši saimnieki. Nācās palielināt birokrātisko aparātu, kas kārtoja lietas ar ES institūcijām, jo savādāk ES atbalstu nevarēja administrēt.
“Iestāšanās ES nozīmēja arī līguma parakstīšanu, kurā diezgan skaidri definēts, kādi mērķi sasniedzami katrā atbalsta periodā. Galvenais mērķis bija ar atbalstu palīdzību veidot līdzīgus nosacījumus konkurētspējīgai un pieejamai lauksaimnieciskai produkcijai brīvā tirgus apstākļos, taču iestāšanās noteikumi radās steigā un bija tik labi, cik labi uz 2004. gadu varēja būt.
Lauku attīstības programma paredzēja, kā laukiem vajadzētu attīstīties, lai līdzinātos vecajām dalībvalstīm. Tām, kas jau 30 gadus bija ar sabalansētu lauku saimniecību struktūru, ar ražošanas nozarēm. Šīs valstis jau iekšēji gadu gaitā bija noskaidrojušas, kurās valstīs, kurām nozarēm ir ekonomiskais pamatojums, kamēr mūsu atbalstu sistēma veidojās pamatojoties uz statistikas datiem un iestāšanās brīdī dati uzrādīja zemas ražas, ļoti zemu darba efektivitāti un daudz nodarbināto lauksaimniecībā. Tika izvirzītas divas lielas sadaļas: kompensējošie pasākumi, kuru starpā ir arī platību maksājumi, kā arī investīciju pasākumi, kuros līdzekļi tiek ieguldīti un pēc tam daļa no tiem tiek kompensēti. Tās ir tās būtiskās naudas par kurām varam runāt, kas novirzītas lauksaimniecībai.”
Iepludinātās summas no ES līdzfinansētajiem projektiem ir lielas. Tā piemēram periodā no 2004.- 2006. gadam Latvijai piešķīra līdzfinansējumu 659.0 miljonu eiro apmērā, bet 2007.- 2013.gadam, Latvija saņēma 4,53 miljardu eiro. Savukārt periodam no 2014. – 2020. gadam, Latvija saņēmusi 4,4 miljardus eiro, kas nozīmē, ka šajā periodā Latvija būs ceturtā lielākā neto saņēmēja starp visām ES dalībvalstīm, un uz katru iedzīvotāju 2014. – 2020. gada periodā no ES budžeta sanāk aptuveni 3000 eiro.
Izvērtējot reālo situāciju, nauda ir ieguldīta daudz, bet visi mērķi nav sasniegti.
Lielākā daļa SF finansējuma ir izmaksāta 2008.gadā un jau no sākta gala, līdz ES finansējuma ieplūšanai, bija tādi, kas sevi dēvēja par zemniekiem, taču viņi neattīstīja saimniecības. Viņi iegādājās dārgus džipus un ceļoja pa ārzemēm, tādējādi iegūstot negatīvu sabiedrības nostāju pret lauksaimniekiem kopumā. Dace uzsver: “Man gribētos sacīt, ka vārds zemnieki neattiecas uz tiem, kas tādā veidā lietoja līdzekļus. Tie bija cilvēki, kas saskatīja iespēju naudu notērēt savu iegribu apmierināšanai. Visos laikos ir bijuši cilvēki, kas iespējas redz dažādi, diemžēl viņi bija darvas karote medus mucā. Lauksaimnieki un īstie zemnieki, naudu vienmēr centās ieguldīt saimniecības attīstībā.”
Tāpat Atmaksāto Eiropas Savienības struktūrfondu līdzekļu izlietošanas efektivitātes uzraudzības ziņojumā teikts, ka uz investīciju projektiem startē ļoti zems saimniecību skaits: “Tie bija cilvēki, kuriem prasmes un spējas ļāva šos līdzekļus apgūt pat vairākkārt. Tāpat jāsaka, ka pirmajā periodā tikai seši procenti no visām Latvijas saimniecībām startēja uz investīciju pasākumiem, tas ir ļoti maz, tātad 94% vispār neko nedarīja. Iemesli protams dažādi-trūkst zināšanu, kļuva grūtāk tikt pie kredītiem, bet joprojām daudziem apziņā iesēdies mums raksturīgais- es negribu neko no svešiem aizņemties.”
Nu esam iegājuši pēdējā četrgadē
Pēc 2020. gada Eiropas līdzfinansējumu investīcijas vairs nevarēsim apgūt: “Šajā periodā finansētāji ir ļoti izvērtējuši visus riskus, kādēļ līdzekļi tiek vai netiek piešķirti, jo no kļūdām mācās visi, taču nu vairs palicis astes gals no visiem līdzekļiem, kas piešķirti apguvei. Jāsaka, ka pretendenti ir sarosījušies un no Vidzemes ir divreiz vairāk pieteikumu, kā no citiem reģioniem, taču vienalga no kopējo saimniecību daudzuma tie ir tikai kādi 10 procenti. Vēl jāpiekrīt, ka mums ir izveidojusies atkarība no platību maksājumiem, bet vienlaikus, tā arī ir iespēja attīstīties mazām saimniecībām. Mans redzējums, ka arī pēc 2020. gada, kad platību maksājumi no ES beigsies, tiks atrasts cits veids, kā subsidēt saimniekus. To rāda vēsture, jo valsts, kas domā par savu labklājību vienmēr atrod veidus, kā palīdzēt lauksaimniekiem.”
Pēc četriem gadiem situācija krasi mainīsies un tīri teorētiski, saimniekiem jābūt zināšanām par saimniekošanas principiem arī bez ES kruķiem: “Šīm pārmaiņām būs jāpielāgojas un, protams, ka katra pielāgošanās ir nepatīkama. Ir jāzaudē savas ērtības, jāsāk kaut kas pilnīgi no jauna un bieži jaunais neizdodas. Cilvēkam ir tendence vēlēties komfortu un mieru, bet diemžēl mūsu valstī nekas nav stabilāks, kā pārmaiņas.”
* Raksts tapis pirms vairākiem mēnešiem, tālab skaitļi šobrīd var atšķirties, taču būtību nemaina.