Lielāka dalībvalstu pašnoteikšanās, vairāk atbalsta mazajām un vidējām saimniecībām, tiešo maksājumu samazinājums lielsaimniekiem, vairāk atbalsta inovācijām, zināšanu apguvei, videi draudzīgai saimniekošanai un jaunajiem saimniekiem - to visu paredz jūnija sākumā Eiropas Komisijas (EK) publiskotie regulu priekšlikumi ES lauksaimniecībai 2021. - 2027. gadam.
Ikvienam skaidrs, ka kopējās lauksaimniecības politikas (KPL) dzinējspēks ir mazāk naudas, Lielbritānija izstājas, pārējie rēķinās ar sekām. Jau šobrīd notiek darbs Zemkopības ministrijā ar piedāvājuma izstrādi. Paralēli notiek sarunas ar pārstāvniecībām, par dažādu noteikumu detaļām un sadali.
Finālā, trīs regulu priekšlikumi par jauno KLP tiks nosūtīti likumdevējiem - Eiropas Parlamentam un Padomei. Likumdevējiem būs jāizlemj, kāda ir to nostāja pret priekšlikumiem. Paredzēts, ka likumdevēji priekšlikumus apstiprinās līdz 2019. gada vidum. Pēc tam varēs sākties stratēģisko plānu sagatavošana ES dalībvalstīs. Ja viss noritēs pēc plāna, nākamajā gadā varēsim sekmīgi pāriet no šī un nākamo ilgtermiņa budžetu. KLP interesē daudzus, ne tikai lauksaimniekus, bet arī citu nozaru pārstāvjus, jo zināmā mērā visi esam saistīti. Šoreiz par tā dēvēto jauno lauksaimniecības politiku runājām ar Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra Cēsu filiāles vadītājas p.i. un Priekuļu novada lauku attīstības konsultanti Daci Kalniņu.
Tātad 2019. gadā, pēc dokumenta pilnīgas izstrādes un apstiprināšanas gaidāma pilnīga skaidrība?
“Iepriekšējo gadu pieredze rāda, ka pieņemot kādu dokumentu, nekad nav bijis tā, ka visiem viss uzreiz ir pilnībā skaidrs, jo dokumenti ir kompromiss starp vēlamo, esošo un iespējamo, taču svarīgi paturēt būtiskākās lietas, lai tās arī strādātu pēc tam, kad jaunās Kopējā lauksaimniecības politikas Lauku attīstības programma ir nostiprināta ne tikai regulās un lauku attīstības plānos, bet arī MK noteikumos. Ir teiciens, kod kurā pirkstā gribi, visi vienlīdz sāpīgi, un, ņemot vērā, ka visas valstis iestājas par savām interesēm, jautājums, cik ļoti valsti pārstāvošās Zemkopības ministrijas ļaudis būs veiksmīgi komunikācijā, lobēšanā un visās citās jomās.
Vai gaidāmās Saeimas vēlēšanas varētu kaut ko ietekmēt stratēģiskā dokumenta izstrādē, naudas sadalē?
Noteikti, ka politiskā aktivitāte pirms Saeimas vēlēšanām palielinās un retorika ir. Solījumi ir ļoti dodoši, vai tas būtiski mainīs jelkādus rezultātus, grūti pateikt. Katrā ziņā par sarunu procesu saistībā ar KLP būs lielāka publicitāte un informētība. Rezultātu sasniegšana ir ļoti liels darbs. Es domāju, ka pamatnostādnes valsts līmenī jau ir akceptētas, taču tas neizslēdz korekcijas par labu vienam vai otram. Ņemot vērā, ka finansējums ir ierobežojošs un vēl pastāv ES iekšējie sarežģījumi ar Brexit, finansējuma pieejamība ir noteikta un normēta. Šīs ir stāsts par līdzekļiem, kādi tiks atvēlēti lauksaimniecībai nākošajā periodā, taču, viennozīmīgi, detāli un atsevišķās sadaļās izmaiņas ir iespējamas.
Ko šāds KLP dokuments dos sabiedrībai kopumā, ne tikai lauksaimniekiem?
Jaunā lauksaimniecības politika ir diezgan būtiska visai sabiedrībai, jo sabiedrība iesaistās ar saviem nodokļiem un sabiedrisko labuma gūšanu. Runājot par Latviju, mums ir lielas lauku teritorijas, ir jāsaprot, kādas būs prioritātes? Vai lauksaimnieciskā ražošana palielināsies? Vai tā dažādosies? Vai palielināsies nodarbinātība laukos, vai pārtikas drošības prasības saglabāsies, samazināsies, palielināsies? Kādas būs pārtikas ķēdes un mūsu konkurētspēja, un vai laukos mainīsies paaudzes? - visi šie jautājumi attiecināmi uz katru Latvijas iedzīvotāju, tāpēc sabiedrībai ir jāiedziļinās kopējā lauksaimniecības politikā. Jautājums nav tikai par to, vai es nopļaušu savu lauku un novākšu savu ražu.
Tāpat šajā jaunajā dokumentā milzīgs uzsvars likts uz vidi, ilgtspējīgu resursu apsaimniekošanu un klimata pārmaiņām. Klimatiskās pārmaiņas mēs uz savas ādas pēdējos gadus esam pārdzīvojuši un nonākuši pie secinājuma, ka nepieciešams saimniekot efektīvāk. Šie ir jautājumi, kas patiesībā skar katru, jo veikalā nonāk produkcija un lielākā daļa patērētāju vēlas, lai tā būtu vietējā, ne tikai lētākā.
Pirms laika iedzīvotāji tika aicināti aizpildīt publisku anketu, lai secinātu, kādas ir sabiedrības domas vairākos KLP jautājumos, prioritātēs. Diemžēl parādījās krāpšanas gadījumi, kā vērtējat notikušo?
Neesmu IT speciālists, nevaru pateikt, kā tas izskatījās patiesībā, bet lobēšana šajā pasaulē nav nekas jauns. Neatkarības gados esam pieredzējuši, ka tie, kam ir intereses katrā jomā kaut ko lobē, bet vai tieši tā ir noticis ar šo anketu? - nemācēšu teikt. Kādam deķītis vienmēr ir bijis par īsu un tā tas bijis visos laikos, turklāt lobēšana ir legāla darbība, taču katrā lietā ir sava ētika un kultūra.
Jau vēstīts, ka uzsvarus liks un mazām un vidējām saimniecībām, bet vai zināms konkrētāk, kādi būs šie uzsvari?
Par to vairāk lems tālākā dokumenta izstrādē. Jā galvenie sadaļu virsraksti ir sološi un pozitīvi. Uzsvari likti uz jaunajiem saimniekiem un nenoliedzami, laukos ir vajadzīga jauni cilvēki. Mazās un vidējās saimniecības sevī ietver arī nodarbinātību, apdzīvotību un infrastruktūru laukos. Vai tas īstenosies, to rādīs laiks un tas, cik atbildīgi būsim savās izvēlēs.
Dzirdēti viedokļi, ka nu jau ir par vēlu atbalstīt mazos un vidējos.
Vai tas būtu signāls, nedarīt nemaz? Mazās un vidējās saimniecības, joprojām balstās uz saimniekiem, kuri pārkāpuši pusmūžu. Ja nenotiks paaudžu nomaiņa, daudzas saimniecības varētu pārtraukt savu darbību, tāpēc, ka saimnieki noveco. Tas ir komplekss jautājums. Citkārt izskan ķecerīgs paziņojums, veicināt nodarbinātību laukos, bet nodarbinātību nevar veicināt tikai caur LEADER projektiem. Konkurētspējas palielināšana un nodarbinātības palielināšana ir savstarpēji izslēdzošas lietas, tālab, ka modernizētās iekārtas veic daudzu cilvēku darbu, līdz ar to nodarbinātība relatīvi samazinās. Jābūt ļoti labam un viedam plānojumam, lai to sabalansētu, bet tā līdz šim gluži nav bijis.
Pēc aptaujas datiem, saimnieki vēlētos apgūt vai papildināt teorētiskās un praktiskās zināšanas, taču daži sūkstās, ka pēdējos gados semināru kvalitāte ir ļoti kritusies un ir radies priekšstats, ka tie tiek rīkoti ķeksīša pēc.
“Nebūt nē. Būtiskais, lai semināram būtu kvalitatīvs saturs, kas cilvēkus interesē. Ir ļoti grūti vienā seminārā apmierināt visus potenciālos semināru apmeklētājus - saimniekus. Mājražotājiem ir savas intereses, saimniekiem ar 30 govīm citas un lielsaimniekiem atkal pavisam citas. Un te ir tā sadursme - kas vienam šķiet jauni apvāršņi, citam kļuvis garlaicīgs. Līdz ar to palīdzēt var tikai ļoti labi eksperti attiecīgā nozarē.
Informatīvie semināri ir tie, kurus atbalsta Zemkopības ministrija un tie ir par aktualitātēm nozarē, turpretī specifiskie semināri domāti konkrētām saimnieku grupām un tieši pēc tām var objektīvi spriest par ieguldījumu un ieguvumu līdzsvaru.
Agrāk viss šķita saturiski saistošāks, arī tāpēc, ka saimnieku prakse, pieredze un zināšanas bija savādākas - ne tik pilnīgas, līdz ar to katrs zināšanu pasākums bija vairāk dodošs, bet attīstoties saimniecībām, uzkrājoties praksei un zināšanām, informatīvajos pasākumos varētu šķist, ka runā par jau zināmo.
Lauksaimniecības komisārs Fils Hoganss teicis, ka turpmāk saimniekiem pašiem būs jāfinansē ieguldījumi un citas sabiedrības intereses, par kādām citām sabiedrības interesēm ir runa?
Budžets veidojas no sabiedrības maksājumiem, proti, nodokļiem. Līdz ar to, tā nav abstrakta nauda, bet viss mūsu kopējais sabiedrības maciņš. Protams, ka arī sabiedrības grupām, kuras ar saviem nodokļiem piedalās šajos procesos, izvirza dažādas prasības - skaistu ainavu, tīru gaisu, veselīgu pārtiku u.tml. Turpmāk lauksaimniekam būs jāieklausās šajās prasībās un jādomā, kādā veidā viņš ražos videi drošāku lauksaimniecisko produkciju. Jādomā, vai tehnika ir videi draudzīgāka, kā samazināt slāpekļa emisijas u.tml. Tā vai citādi mūsu vislielākais lauksaimniecības resurss ir augsne, tāpēc jāpārdomā, kā saglabāt tās auglību nākošajām paaudzēm.
Līdz šim vairāk esam domājuši par ekonomisko stabilitāti, par to, kā celt saimnieku un lauku reģionu labklājību, bet turpmāk būs jāizsver ieguldījumi dažādos ražošanas atlikumu apsaimniekošanā, kā piemēram, kūtsmēslu menedžments, bioloģiskās daudzveidības saglabāšana - tas viss prasīs līdzekļus, darbu un ieguldījumu tehnoloģijās.
Domāšanas veids - es ražoju sabiedrībai pārtiku un par to sabiedrība man ir pateicīga, maksājot nodokļus un platību maksājumus, daļēji ir beigusies, jo jautājums vairs nav tikai par pārtiku, bet arī citām sabiedrību interesējošām lietām, kurās zemniekiem būs jāieklausās.
Noteikti maksājuma griesti - 100 000 eiro uz vienu saimniecību gadā. Vairāki zemnieki uzskata, ka tas neko nerisinās, tikai veidos saspīlējumu un netic, ka veidosies jaunas saimniecības.
Kā būs - to mēs redzēsim. Saimniecības dalās dažādās ekonomiska lieluma vienībās, un ekonomisti veic aprēķinus, novelkot aprēķinos balstītu robežu, no kuras saimniecībai būtu jābūt pašpietiekamai. Un tāds jau arī ir šīs mērķis - panākt pašpietiekamas saimniecības laukos. Pašos pamatos, varētu teikt, ka pie vislabākā scenārija, maksājumi varētu arī nebūt. Pirms 2004. gada latviešu teica, lai franči panāk pretī. Ja mums būtu viņu maksājumi, kā mēs te dzīvotu un strādātu - protams, to neviens nenoliedz, bet laiks ir pagājis un atklājās, ka mēs esam pieraduši vairāk pie maksājumiem, mazāk pie tās strādāšanas.
Nenoliedzami, tagad veidot jaunu saimniecību ir sarežģīti, taču pastāv dažādi atbalsta mehānismi un viens no mehānismiem varētu būt saimniecību pirkšana no saimniekiem, kas pārtrauc saimniecisko darbību, lai strādātu jaunie, tāpēc nevarētu teikt, ka jaunas saimniecības neveidosies.
Vai te nav pretruna, jo iegādājoties īpašumu ar lauksaimniecības zemi, tagad prasa lauksaimniecisko izglītību, ne visiem tāda ir.
Nē, mantojumu var saņemt arī bez specialās izglītības, taču neviens nevaicā, kāpēc auto nevar vadīt bez attiecīgajām zināšanām? Zemes apsaimniekošana, pārtikas ražošana, dzīvnieku aprūpe un tehnikas vadīšana ir kaut kas vienkāršāks, kā auto vadīšana? Tieši nemākulības dēļ pieļaujam daudz rupjas kļūdas. 90 gadu norises laukos ir uzskatāms piemērs, par virkni gadījumiem, kad bez zināšanām nauda tika noplītēta, daudziem trūka izpratnes par saimniekošanu, gribējās būt vienkārši turīgam.
KLP dokuments nākamajam periodam paredz diezgan lielu valsts pašnoteikšanos. Katra valsts pati varēs noteikt, cik līdzekļu tērēt tehnikas modernizācijai, tūrismam, zināšanām utt. Vai te nav arī lieli riski?
Ņemot vērā, kādas mums ir lauksaimnieku organizācijas un attiecības ar politiku, protams, riski pastāv. Tāpēc jau mēs, kā vēlētāji, šogad izvēlēsimies, kā dzīvot tālāk.
Nākamajā periodā risku mazināšana būs obligāta, kāpēc par to runājam tikai tagad?
Tāpēc, ka mums ir iespējas saņemt kompensācijas un daudzos pastāv vēlēšanās, iet vienkāršāko ceļu - saņemt kompensācijas un turpināt saimniekot. Saimniekot viennozīmīgi ir sarežģīti un, protams, jebkuras formas atbalsts ir būtisks, ja tas ar saimnieciskām zināšanām tiek ieguldīts un vadīts, bet, ja atbalstu izmanto, kā ielāpu, tā nav ilgtermiņa domāšana.
Gribētu piebilst, ka nekas nav sācies šodien un nekas rīt nebeigsies, gan tas, ka pēc dokumenta apstiprināšanas viss uzreiz nebūs saprotams, gan tas, ka mums būs daudz jāstrādā, jāiegulda un jāsaprot. Vienkāršāk nebūs.
Comments