Jaunpiebalgas novada zemnieku saimniecībā “Stalkas” mans kaimiņš Leo Ābelnieks audzē gaļas liellopus. Viņa ganāmpulkā ir 94 dažādu šķirņu dzīvnieki, taču viņš nolēmis pakāpeniski pāriet uz Angusiem. Ar šīs šķirnes dzīvniekiem vienkāršāk strādāt, jo govis vieglāk atnesas, dzīvnieki ir samērā mazprasīgi barības ziņā, efektīvāk izmanto ganības, mazāk slimo un raksturā ir piemīlīgāki nekā citu šķirņu gaļas lopi.
Sākumā bija trīs teļi
Saimnieks savulaik nodarbojies ar piena lopkopību, bijušas 24 govis, līdz 2005. gadā visus piensaimniekus skārusi kārtējā krīze. “Iegādājoties traktortehniku, biju uzņēmies kredītsaistības. Katru mēnesi bija jāatmaksā aptuveni tūkstoš latu, tāpēc nācās stingri padomāt, kā dzīvot tālāk. Nolēmu piena govis likvidēt, atstāju tikai trīs. Iegādājos pirmos piena teļus, kuri bija krustojums ar gaļas šķirni. Slaucu savas trīs piena govis un pienu izbaroju teļiem. Vēlāk jau iegādājos bulli un sāku mērķtiecīgāk palielināt gaļas lopu ganāmpulku. Nu jau tas ir tik liels, ka prasās vēl viens bullis, jo Morics nespēj visas dāmas aptekalēt,” stāsta Leo.
Viņš saka, ka mākslīgi apsēklot gaļas govis esot sarežģīti, jo tās ir diezgan grūti noguldīt, turpretī bullis zina īsto laiku, prot atrast īsto partneri, un viss notiek, kā daba paredzējusi. Lai gaļas lopkopība būtu rentabla, no vienas govs gadā vajag iegūt vienu teļu. Mans kaimiņš apgalvojumam piekrīt, taču saka, ka Morics pagājušajā gadā vairs nav bijis uzdevuma augstumos, tāpēc visas izraudzītās vaislinieces neesot gaidībās.
Bullīšus pārdod, telītes audzē
Izplatīts uzskats, ka gaļas liellopiem nevajag ziemas mītni, ka pietiek tikai ar novietni, taču vairākums saimnieku bilst, ka, ja ganāmpulkā vairāk par desmit lopiem, ziemas mītne tomēr nepieciešama. Taču Leo izsver, ka gaļas lopiem ziemas mītni necels, jo Angusi ļoti komfortabli jūtas arī Jaunpiebalgas bargajā aukstumā: “Visgrūtāk lopiem ir slapjdraņķī. Rudenī un pavasarī jāparūpējas, lai ir sauss pamats, uz kā gulēt. Tam es izmantoju sliktākas kvalitātes sienu. Arī mitrākās vietas, kurās aug vībotnes un grīslis, nopļauju, govis labāko izēd, bet pārējo izmantoju pakaišiem.”
Kad bullīši sasnieguši astoņus līdz desmit mēnešus un sver no 300 līdz 400 kg, saimnieks lopus nodod Izsoļu namam, gaļai neko neaudzē. Kaimiņš pārliecinājies, ka šāds darbības modelis viņam ir vispiemērotākais. Uz izsoļu namu viņš vedot tikai bullīšus, jo līdz šim bijis ieinteresēts ganāmpulka palielināšanā. Tiesa, tagad secinājis, ka būs jāšķiras arī no telēm, jo vairāk paplašināt ganāmpulku negrasās. Viņš stāsta, ka lopiem cenas esot kritušās. Ja 2018. gadā Izsoļu namā varēja dabūt no trīs līdz 3.50 eiro par dzīvsvara kilogramu, tad šogad par bullīšiem tikai 1.80 - 2.50 eiro par kilogramu.
Pieredze interesanta, bet Piebalgai neder
Pagājušajā gadā Leo bijis pieredzes apmaiņas braucienā Polijā, saimniecībā, kurā apsaimnieko 60 ha zemes, bet spēj sagādāt barību tūkstoš buļļiem. “Tur bija tāda sistēma, ka saimniecība saražoja ļoti daudz kūtsmēslu. Visos 60 hektāros, kas atrodas tuvu saimniecībai, polis audzēja kukurūzu un no hektāra sagatavoja barību 10 -12 govīm. Kukurūzu labi mēslojot, tā dod lielu zaļo masu, turklāt viņam tālākais zemes stūris atrodas nepilnu kilometru no novietnes, nav jāved tālu kūtsmēsli, barība nav jāgādā no tālienes, tādēļ ir nelieli transporta izdevumi. Es un apkārtējie kaimiņi saimniekojam bioloģiski, kukurūzu nevaram izaudzēt. Šai kultūrai pirmās augšanas fāzes ir vissvarīgākās. Būtiski, lai kukurūzu neizkonkurē nezāles, kad tā paaugusies divu sprīžu garumā, to vairs nekas neapdraud. Tādēļ vajadzētu kaplēt, jo es, bioloģiski saimniekojot, ķīmiju neizmantoju. 90.gadu sākumā kukurūzu audzēju, palīgā nāca skolēni, bet tagad nav cilvēku, kas tādiem darbiem piesakās. Turklāt daudz no svara laikapstākļi. Latvijā tie ir ļoti atšķirīgi, piemēram, salīdzinot Jaunpiebalgu ar Bausku, tur jau iestājies pavasaris, bet pie mums vēl var slēpot. Rudenī tāpat- baušķeniekiem ir ilgāks laiks lauku darbiem nekā mums šeit. Tās ir klimata atšķirības vienā Latvijas teritorijā, nemaz nerunājot par Poliju, kur viņi veģetācijas periodam iegūst vēl stabilu mēnesi pa virsu. Turklāt Jaunpiebalga bagāta mālainiem pakalniem, bet kukurūza ir ļoti prasīga, tai nepieciešama laba augsne.”
Naudu var sākt skaitīt pēc gadiem
Pastāv uzskats, ka gaļas liellopu audzēšana ir izdevīga un peļņu nesoša, taču Leo paliek domīgs un saka: “Es gan negribētu teikt, ka šajā lopkopības nozarē ir liela peļņa. Par to varam runāt tad, ja attīstīts vismaz tik liels ganāmpulks, kā tas ir man. Ja ir daži lopi, tad noteikti jāskatās vēl kādā virzienā, kas dotu finansiālu pienesumu. Pirmie četri gadi ir paši kritiskākie, jo teles var apsēklot tikai no pusotra gada vecuma, nu, varbūt par trim mēnešiem agrāk.Tad paiet vēl deviņi mēneši, kamēr govs iznēsā teļu, vēl astoņi mēneši, līdz bullēns nododams izsolēm. Vienu gadu nepaguvu laikus nošķirt desmit buļļus, nācās tos nobarot līdz 600, 700 kilogramiem, lai varētu realizēt gaļā. Tas bija drausmīgs darbs, bet finālā jau atmaksājās ar uzviju. Smagi tāpēc, ka visa vasara aizgāja piebarošanā un barības sagādē. Mazā ganāmpulkā neatmaksājas turēt bulli, jo nedrīkst būt tuvu radnieciska krustošana. Tātad- pirms kaut ko sākt darīt, viss labi jāpārdomā, jo tikai no astotā darbības gada var sākt runāt par naudas skaitīšanu, īpaši tad, ja lopu iegādei un saimniecības attīstībai bankā ņemts kredīts.”
Mazajām saimniecībām vajag lielāku atbalstu
No saimnieka sacītā izriet, ka tiešmaksājumiem ir būtiska, pat izšķiroša nozīme ne vien piena lopkopībā, bet lopkopībā vispār. “Ja tu gribi ieguldīt līdzekļus attīstībā, tad tas iespējams tikai no maksājumiem. Nauda, ko saņemam par realizētajiem lopiem, paliek izdzīvošanai. Līdz šim nevaram runāt par būtisku politisko gribu atbalstīt mazās un vidējās saimniecības. Te arī jāpaskatās uz demogrāfiskajiem rādītājiem. Latvieši mīl laukos dzīvot, visi reiz nākuši no laukiem, bet, ja laukos nevarēs nopelnīt, reģioni iztukšosies. Ja tomēr to politiku kaut nedaudz sakārtos, ticu, ka atgriezīsies ģimenes ar bērniem un aizbraucēju būs mazāk,” saka saimnieks. Cita starpā viņš arī piemin, ka daudzi mazo saimniecību kopēji baidās attīstībai piesaistīt Eiropas Savienības līdzfinansējumu, jo nejūt stabilu pamatu zem kājām.
Atvadoties Leo atzīt, ka gadiem strādājis bez atvaļinājuma, tagad, kad saimniecība izveidota, un tūlīt būs simts lopu liels ganāmpulks, varētu arī nedaudz atpūsties. Pavisam no saimniekošanas viņš atvadīties negrasās, darbus turpinās, jo “Stalkās” vienmēr ir ko darīt, taču cer, ka drīzumā saimniecībā iesaistīsies dēls, un tad jau kļūšot par krietnu tiesu vieglāk.