“Esmu piebaldziete no matu galiņiem līdz papēžiem,” saka Egita Zariņa, bioloģiskās saimniecības "Lejas-Krūzes" īpašniece.
"Ulmaņlaikos šai pusē bijušas mazās saimniecības, raksturīgi, ka zemes platības visiem ir 20 līdz 30 hektāri, te ir ļoti paugurains, līdz ar to lauksaimniecībai nepiemērots apvidus. Taču te vienmēr bijušas klasiskās lauku sētas, kurās, neskatoties ne uz ko, visa kā bijis gana. Saimnieki turējuši sešas, astoņas, lielākais desmit govis, nobarojuši cūkas, audzējuši dārzeņus. Pārsvarā bijusi piena lopkopība, biškopība, bet ņemot vērā reljefu ar graudkopību vienmēr bijis knapāk," saka Egita.
Ar lauksaimniecību iespējams pelnīt, dzīvot un attīstīties
Viņa atminas, kad beigusi vidusskolu, kārtējo reizi tika reorganizēta izglītības sistēma, un, pašai nesaprotot, kāpēc, viņa paziņojusi, ka vēlas mācīties lauksaimniecību. Tolaik vēl bijuši dzīvi Egitas vectēvi. "Būdami mazrunīgi, viņi tikai noteica, ka tā ir pamatīga izvēle, bet abiem bija liels gandarījums apjaust, ka dzimtas mājās viss turpināsies. Esmu pabeigusi Priekuļu lauksaimniecības tehnikumu, jau beidzot skolu sapratu, ka lauksaimniecība nav tikai tāds pašpatēriņš, veids, kā izdzīvot. Ar lauksaimniecību iespējams pelnīt, dzīvot un attīstīties. Tas dzinulis ir saglabājies. Sapratu, ka ir jāceļas, jādara, bet, beidzot skolu, jau zināju, ka saimniekošana balstās uz aprēķiniem, ja to nebūs, nebūs plānošanas, nekas pats no sevis neradīsies. Ir jāpadomā, vai pienu pārdot, samierinoties ar cenu, kādu piedāvā uzpircējs, vai pašiem gatavot pārdošanai krējumu, biezpienu, sieru, un tad piena litrs kļūst vērtīgāks. Jau tolaik pieņēmu, ka visas formalitātes nav izdomātas, lai kāds kādu kontrolētu. Tā ir uzņēmējdarbība, tāda pati kā visas citas," saka saimniece.
Egitas mammai arī ir saimniecība. Viņa nodarbojas ar piena lopkopību, tāpēc Egita sapratusi, ka jāmeklē citas iespējas. Pēc ilgām pārdomām, apmeklējot lekcijas, kursus, seminārus, aptvērusi, ka vietā, kur viņa dzīvo, paveras ļoti plašas iespējas. Ar laiku radusies interese par pirts lietām un ārstnieciskajiem augiem, tējām un dārzeņiem. Nu jau Egita bioloģiskajā lauksaimniecībā darbojos 13 gadus.
Lauku saimniecībām bioloģiskie saimniekošanas principi nav nekas svešs
"Atminos, ka apzīmējums “bioloģiskā lauksaimniecība” sākotnēji daudzus biedēja, taču patiesībā tas darba veids ir pilnīgs senču mantojums, dzīves gudrības, līdz ar to mazajām lauku saimniecībām bioloģiskie saimniekošanas principi nav nekas svešs. Arī dokumentācija un regulas ir pašsaprotamas lietas, kas gan rakstītas ierēdnieciskā valodā, tāpēc rada bijību. Daži sūkstās, ka dokumentācija ir sarežģīta līdz bezjēdzībai, esmu arī pārliecinājusies, ka, tikko piemin saīsinājumus LAD, VID vai PVD, cilvēki baidās. Savā pieredzē daloties, varu teikt, ka iestādēs, kas slēpjas aiz šiem burtiem, ir ļoti atsaucīgi cilvēki. Katra vizīte pie to darbiniekiem nav jāuztver kā zobu sāpēs, bet jāsaprot, ka kontroles tevi virza un attīsta. Protams, ir izņēmumi, kad kāds cilvēks, mēģinādams sevi pašapliecināt, pozicionēt kā pārāku, rada pretēju iespaidu, bet manā pieredzē inspektori vienmēr bijuši laipni un sirsnīgi," pārliecinājusies piebaldziete.
Tāpat Egitai vienmēr bijis ļoti svarīgi, lai bērni redz dabas apriti, lai zina, kā aug dārzeņi, kā tos ravē, kā pagatavo, un nedomā par to, ka lielveikalā dārzeņi maksā lētāk: "Bērnos jāieaudzina lauksaimniecības pamatjēga. Tas ir mūsu, un viss, kas ir mūsu, ir mīļš, sākot no piena un beidzot ar burkāniem. Arī mani vecvecāki reiz iemācīja sajust, kad zeme pavasarī ir gatava sējai, stādīšanai. Mēs nekad kartupeļus neesam stādījuši kādā noteiktā datumā, jo, redz, kalendārā tā ierakstīts. Pēc griezes pļavā orientējamies, kad siena laiks klāt. Grūti teikt, vai meitas nodarbosies ar lauksaimniecību, bet tas ir teju pienākums nodot savas zināšanas nākamajām paaudzēm, lai neveidojas pārrāvums."
Tas ir negausīgs, stereotipisks uzskats, ka laukos dzīvo tie cilvēki kuriem citur nav kur dzīvot, ka ar lauksaimniecību nodarbojas tie, kuriem nekā cita nav ko darīt jo kaut kā jau ir jāeksistē. Kad mani bērni tīņu gados vasarās runāja par darba meklēšanu, lai varētu nopelnīt naudu telefonam, es vaicāju, kāpēc kaut kas jāmeklē, ja laukos vienmēr ir darbs? Kas notiktu, ja mēs visi tagad mestos meklēt darbu? - kur tad tas darbs radīsies, ja visi kā apsviluši skries pasaulē darbu meklēt. Mums ir jāmāk visapkārt saskatīt darbu, darbs jau ir te. Iespējas ir, tās tikai jāsaskata.
Tas ir negausīgs, stereotipisks uzskats, ka laukos dzīvo tie cilvēki kuriem citur nav kur dzīvot, ka ar lauksaimniecību nodarbojas tie, kuriem nekā cita nav ko darīt jo kaut kā jau ir jāeksistē
Tagad Egitas meitas vasarā pļavās lasa zālītes tējām, jo sapratušas, ka darbs rodas pateicoties uzņēmībai. Viņa priecājas, ka vecākā meita, kura tagad studē Rīgā, īsziņā raksta: “Mamma, atsūti man spēka lietiņas.” "Un tad es sūtu mūsu vāktās tējas, pašu audzētos sīpolus, tās ir tās spēka lietas, neskatoties uz to, ka viņai Rīgā lielveikali uz katra stūra. Pārtika nav tikai uzņemtās kalorijas. Aiz katra izaudzētā dārzeņa ir vesels stāsts," ar aizrautību teic Egita.
Viņa jau vairākus gadus savās bioloģiski sertificētajās pļavās vāc zāles tējām, un šīs zinības mācījusies pie labākajiem speciālistiem. “Jo vairāk mācījos, jo dziļāk manī iesakņojās pārliecība, ka vienas patiesības nemaz nav. Katram ir savs piegājiens, savas zināšanas. Augus vācot, vados pēc sajūtām. Ja šis ir tas brīdis, kad daba ir gatava, tad nav, ko vilkt garumā. Pēc nedēļas jau mirklis būs garām, jāiet tagad.
Iebrienot pļavā, līdzi vienmēr ņemam baltus linu palagus, kad zālītes savāktas, nesam mājās, iekurinām pirti un klājam uz lāviņām. Tur ir tumšs un vajadzīgā temperatūra, kuru nosaku pēc sajūtām. Pēc tam zāles sagriežu sīkāk, ielieku uzglabāšanas traukos un pārklāju ar rupju lina šķiedras auduma vāciņu, lai tēja elpo, pēc zināma laika fasēju paciņās. Tējas uzglabāšanas laiks ir gads no ievākšanas datuma, kam jābūt atzīmētam marķējumā. Apjomi nav ļoti lieli, tomēr par maziem arī tos nenosaukt."
Nekas no jauna nav jāizdomā - daba, saule, gaisma, lietus, tumsa - visi gadalaiki paši pasaka priekšā, kas darāms
Egita sarunas laikā vairākkārt lieto vārdu enerģētika un saka, ka dažreiz lauku cilvēki jūtās kā nolemti, apskaužot tos, kuri sēž birojos. “Bet ar ko tas otrs ir labāks vai pārāks par cilvēku, kurš slauc govis, rūpējas par teliņiem. Viņi sēž savos ofisos un aiz mūriem sauli lāgā neredz. Mēs paši varam sevi pacelt vai enerģētiski noplicināt. Ir taču feini saprast, ka laukos tu pats esi sava laika noteicējs, ka tu dzīvo saskaņā ar dabu, kamēr citviet tik to vien dzird, kā stress, stress, stress. Attālinoties no dabas ritmiem, mēs skrienam vāveres ritenī, līdz paši sevi sasitam. Pilsētā cilvēks sauli neredz, jo visur apkārt augsti nami, vēju lāgā nejūt, jo to vienmēr kaut kas aiztur, zemi zem kājām nejūt, jo to klāj bieza asfalta kārta. Man pilsētu ir žēl, jo tur zemi klāj biezais betona vāks.
Pašam jādomā, ko daru nepareizi, ja tā jūtos
Nekas no jauna nav jāizdomā - daba, saule, gaisma, lietus, tumsa - visi gadalaiki paši pasaka priekšā, kas darāms. Ir rudens. Agrāk mūsu vecmāmiņas nodarbojās ar brīnišķīgiem rokdarbiem, kuru dēļ mums ir kultūrvēsturiskais mantojums. Vasarā darām darbus, kas saistīti ar āru un saules gaismu, ziemā atliek brīži pašattīstībai, brīdis palasīt, nodarboties ar rokdarbiem un galu galā apmeklēt izzinošus pasākumus. Es nezinu, kas ir rudens depresija. Daudzi šausminās, ko nu darīt, kur likties, bet neviens cits jau tevi neglābs! Pašam jādomā, ko daru nepareizi, ja tā jūtos. Līdzīgi sūkstās jaunās māmiņas, ka viņas ir norobežotas no ārpasaules, ka viņām ar bērnu jāsēž mājās - muļķības. Tieši tas ir īstais laiks, lai izglītotos un pašattīstītos. Paskatījos savus apliecību un sertifikātu krājumus, un sev par izbrīnu atskārtu, ka visvairāk esmu apguvusi laikā, kad bērni bija pavisam mazi.
Laukos nekā netrūkst - mums viss ir. Mums ir tie paši telefoni, kas pilsētniekiem, ir datori, automašīnas, mēs neesam apdalīti. Es nezinu, kas būtu tas, ar ko pilsēta būtu pārāka par laukiem. Uz izrādēm un koncertiem mēs braucam regulāri. Varam izvēlēties Cēsis, Valmiera, Rīga, kur sirds kāro. Aizvadītā vasara bija tik ļoti piesātināta pasākumiem, ka pagāja sprakšķēdama, tā vien gribas mieru un klusumu."