Kad iesākās piena krīze, pieredzējušie eksperti lika kopā galvas, rēķināja un prognozēja, mierināja un pat ar pirkstu kratīja, ka jābeidz sūkstīties un jāsāk domāt par piena kvalitāti, nevis kvantitāti, taču nekādu uzrāvienu nav, un izskatās, ka tik drīz arī nebūs.
Eiropas Komisijas (EK) lēmums par nepilnu 10 miljonu eiro piešķīrumu piensaimniekiem ir atbalsts, tomēr tas ļaus nomaksāt tikai dažus parādus un kopējo situāciju tirgū neuzlabos.
Jaunpiebalgas novada Zosēnu pagasta zemnieks Edgars Ziediņš no "Gaujas Magonām" par dzīvi laukos nesūdzas. Viņam 40 hektāru lauksaimniecībā izmantojamās zemes un ganāmpulkā 25 govis, kuras mēnesī dod četras tonnas piena. Saimnieks saka, ka patriotisms nav klaigāšana ar saukļiem tad, kad iet labi. Patriotisms izpaužas darbā un tikumā, kad cilvēk sakopj savu sētu, godprātīgi strādā, palīdz bērniem un apdomīgi pieņem lēmumus, lai nenovestu saimniecību līdz bankrotam.
Patriotisms nav klaigāšana ar saukļiem tad, kad iet labi.
Pēc saimnieka domām, jaunā atbalsta piešķiršanas metode būs aplama: "Šo summu vajadzēja izdalīt piena kooperatīviem, nevis saimniekiem. Ar kopīgu lēmumu pieņemtu vienu noteiktu cenu par piena kilogramu, piemēram, 27 centus, un tad izlīdzinātu starpību. Ja tas nodrošinātu mums visiem cik ne cik labāku situāciju, es būtu par un neskatītos, kāpēc mūsu kooperatīvam iedod izlīdzināt septiņu centu starpību, bet kādam citam deviņus vai desmit centus, taču šajos lēmumos jāvalda vienprātībai un jāspēj paraudzīties tālāk par "es" un "mans". Patiesībā domāju, kamēr mums nebūs viens kooperatīvs uz visu vēsturisko Cēsu rajonu, tikmēr uz strīpas netiksim. Tāda sadrumstalotība ir slikta. Mums vajag vienu lielu mucu, lai mēs varam konkurēt ar vairumu, citādi pie naudiņas netiksim."
Kamēr mums nebūs viens kooperatīvs uz visu vēsturisko Cēsu rajonu, tikmēr uz strīpas netiksim.
Tomēr E. Ziediņš pārliecināts, ka neizputēs, jo ir gatavs dzīvot ar mazumiņu. Viņaprāt, grūtāk ir lielajiem saimniekiem, kas paņēmuši kredītus un tagad maksā par treknajiem gadiem. "Es nekad neesmu uztvēris lietas kā pašsaprotamas. Veiksmīgi darbojos, neņemot kredītus, tāpēc tagad varu būt elastīgs. Ja jostas būs jāpievelk, pievilksim. Samazināsim ganāmpulku uz pusi, ja citādi nevarēs. Visu darām paši. Mums nav algotņu kā lielajās saimniecībās. Alkatība ne vienu vien saimnieku novedusi līdz neapskaužamai situācijai. Lielo fermu saimnieku bērni kūtīs nestrādā. Viņu bērni braukā ar džipiem, kamēr darbinieka bērns kratās pa zemes ceļu ar riteni, aiz bagātnieka putekļus rīdams. Zinu, ka daudziem jau nepatiks tas, ko tagad saku, bet vai tad tā nav? Pabraukājiet pa laukiem, un tieši to ieraudzīsiet," saka E. Ziediņš, piebilstot, ka arī strādnieki laukos nav nemaz viegli nolīgstami.
Kad pienāk pēdējais brīdis, zemnieki skrien, ķer, ņem uz parāda, bet pēc tam kož pirkstos un domā, kā atdot.
Kā vēl viena liga, kas grauj veselīgas saimniekošanas principus un noved līdz ūtrupei, E. Ziediņa acīs ir nepacietība, kad gribas visa daudz un uzreiz: "Es zinu, cik siena un cik skābbarības rituļu vasrā jāsatin. Tāpēc jau laikus iegādājos ietinamo plēvi, pa vienam iepakojumam katru ziemas mēnesi. Kad pienāk siena laiks, esmu jau nodrošinājies un nevienam neesmu parādā. Bet kā notiek vairumā gadījumu? Tad, kad pienāk pēdējais brīdis, zemnieki skrien, ķer, ņem uz parāda, bet pēc tam kož pirkstos un domā, kā atdot. Piedodiet, es neizprotu, kā var palikt parādā par degvielu, rezerves daļām, elektrību. "
Ziediņu pārim lielākie bērni jau savās dzīves, pie mājas tikai mazais Jancis. Vaicāts, vai Edgara bērni nāks uz laukiem, saimnieks atbild ar pretjautājumu: "Ko viņi te darīs? Protams, mēs te dzīvosim un kopsim laukus, taču perspektīvas nav. Zosēnos valda bezdarbs, skolas nav, infrastruktūras nekādas un arī cilvēku maz. Tepat, kaimiņos, ienāca rīdzinieki. Pārdeva visus Rīgas īpašumus un cerēja uz peļņu biškopībā. Kādu brīdi jau gāja labi, un likās, ka tā būs mūžīgi, taču leiputrijai pienāca gals. Tagad viņi slīgst depresijā un rūgti nožēlo, ka atnākuši uz laukiem. Lauksaimniecībai ir jābūt dzīvesveidam, tad arī saimniekošana vedīsies. Domāju, tuvākajā laikā izšķirsies Latvijas piena nozares nākotne. Daudzi bankrotēs. Izdzīvos tādi mazie kā mēs, kuriem nav saistību, vai tādi, kuriem ir vairāk par 150 govīm. Pa vidu nekas nepaliks. Pats aplamākais ir tas, ka par lauksaimniecību lemj pilsētnieki. Ierēdnīši, kuri laukos nav auguši."
Par lauksaimniecību lemj pilsētnieki. Ierēdnīši, kuri laukos nav auguši.
Saimnieka sieva Līga teic, ka pilsētnieki ir naski uz lauku īpašumiem, jo viņiem lauki asociējas ar romantiku, mieru un atpūtu. Tad nu iznāk, ka švītiņiem ar veiksmes stāstu un košu reklāmu palīdzību tiek radīta neesoša idille. Tad, kad piensaimnieki un citi lauksaimnieki saka, ka nevar izdzīvot, pilsētnieki tāpat kā dažādi Rīgas ierēdņi netic zemnieku asarām.
Taču Edgars Ziediņš no darba nebaidās un savu dzīvi saista tikai ar laukiem. "Dzīvošu laukos un uzturēšu saimniecību, jo, raugoties, kas notiek citviet Eiropā un tepat tuvējos kaimiņos, ne par ko nevari justies drošs. Kas notiktu, ja visi tagad pārceltos uz pilsētām un pēkšņi kaut kādu apsvērumu dēļ aiztaisītu robežas ciet? Viss. Jāpārtiek pašiem no sava saražotā. Pašiem savs piens, krējums, gaļa un kartupeļi. Mēs izdzīvosim. "
Comments