Līgatnes novada “Rīta Sinepes” pirms simts gadiem no muižkunga nopircis Aijas Sproģes vecaistēvs. Vēl nesen te pulkā skaitā turēja bites, taču: “Pastāvēs, kas pārmainīsies,” saka saimniece un rāda uz zosu bariņu.
Šajās mājas boss un noteicējs esot Aijas mamma Māra. Aija “Rīta Sinepēs” pavadījusi daudz laika, bet tagad: “Lauku dzīve iet paralēli Rīgas dzīvei. Ar bērniem pa vasarām sanāk dzīvot laukos. Kad bērni bija mazi bija, atlika vairāk laika dažādiem projektiem, tagad nedaudz piebremzēju.” Neskatoties uz visu, lauku šarms arvien piesaista un “darba terapija” ielaiž sirdī mieru.
Taujāta, kāpēc tomēr Rīga, Aija atbild: “Tāda mana darba specifika, esmu grāmatvede. Turklāt regulāri ienākumi palīdz subsidēt laukus. Arī bērniem skola un bērnudārzs Rīgā.”
Reiz “Rīta Sinepes” bija bioloģiskā saimniecība, taču, kā stāsta saimniece, pēc jaunajām direktīvām saimniecība vairs neatbilst šim statusam, bet izšķiršanās brīdī arī palielināt saimniecību neesot bijis iespējams.
“Tagad aktīvā saimniekošana samazināta un šobrīd tiek audzētas zosis, pīles un vistas,” saka Aija.
Ja zosīm būtu teikšana tiesu instancēs, tad, iespējams, ka tur procesi krātos kaudžu kaudzēs, jo apgalvojums "dumja kā zoss" patiesībā nekādi neatbilst patiesībai. Tieši otrādi – zosis ir vieni no gudrākajiem putniem, un tieši viņu personības cēlums ir tas, kas daudziem liek novērsties no visa, kas saistīts ar zosīm kulinārijā. Turpretī tie, kas augstāk vērtē gastronomiskās baudas, par to ir sajūsmā, tā reiz izteikusies pazīstamā kulinārijas un gastronomijas speciāliste, tulkotāja, grāmatu autore un radio žurnāliste Iveta Galēja. Aija šim apgalvojumam pilnībā piekrīt.
Tradicionālais priekšstats par zoss lietderīgumu virtuvē saistās ar cepeti- vienkāršu vai pildītu. Tā tas arī mēdz būt, jo šis putns vairāk par visiem pārējiem saistās ar tradīcijām. Aijas dēlam vaicājot, ko Mārtiņos ģimene parasti ēd, viņš atbild, ka omītes gatavoto zosi ar kartupeļiem, tas esot pats garšīgākais ēdiens.
Aijas produktiem jau izveidojies savs pastāvīgs klientu loks un pieprasījums katru gadu pieaug: “Cilvēki ļoti iecienījuši zosu olas un gaļu, tikmēr pašiem šī gaļa vairs nešķiet kaut kas ekskluzīvs. Rīdzinieki labprāt iegādājas lauku labumus un, vismaz man zināmie, prot novērtēt vietējo produktu.”
Taujāta, kur tad labāk dzīvojas Rīgā vai laukos, saimniece stāsta, ka tā viennozīmīgi nevar nodalīt pilsētu no laukiem, jo katrai videi savas priekšrocības. Kā pirmā esot loģistika, ieskaitot ceļu stāvokli visos gadalaikos, jo rudens un ziemas periodā “Rīta Sinepēs” no lielā ceļa līdz mājas pagalmam esot ļoti grūti iebraukt: “Tāpat sava nozīme infrastruktūrai, internetam, mobilā tīkla pārklājumam.”
Saprotams, ka laiks iet uz priekšu un viss attīstās, tāpēc nevar norobežoties no ārpasaules un pieņemt, ka laukos cilvēkiem pietiek ar radio un Singer kājminamo šujmašīnu.
“Internets ir nepieciešams ne tikai dokumentu kārtošanai LAD, bet arī savstarpējai saziņai, taču vēl arvien attīstoties priekšroka dota pilsētām. Tur viss notiek ātrāk, laicīgāk, tāpēc ko nevar izdarīt laukos, nākas paveikt pilsētā,” saka saimniece.
Aija ir mamma un uzskata, ka bērnu audzināšana ir viņas galvenā dzīves misija, tāpēc atzīstas, ka savienot darbu pilsētā ar darbu laukos esot ļoti liels izaicinājums, jo laika atpūtai paliek pavisam maz. “Šobrīd esmu pagājusi maliņā, nedaudz distancējusies no lielā skrējiena, vēl nesen izvērtēju dzīves prioritātes un sapratu, ka man nesanāk vienlaikus koordinēt un darboties laukos, plus vēl algotā darbā. Tomēr, pilsētā strādājot, nopelnu garantētu algu un vairāk varu veltīt sevi bērnu audzināšanai. Tik un tā skaidrs, ka bērni paaugsies un viss atkal mainīsies. Dzīve plūst un mēs varam vai nu pretoties, vai to pieņemt, taču, lai pieņemtu jāsaglabā atvērtība jaunām lietām. Jau tagad pa galvu maisās dažas domas, kuras plānoju pēc pāris gadiem attīstīt, bet par tām vēl negribu skaļi runāt, laikam tāda māņticība. Tomēr esmu nonākusi pie secinājuma, ka laukos var izdzīvot vai nu ļoti liels un kvalitatīvs ražotājs vai maziņš, taču ar kaut ko ļoti specifisku, kaut ko pēc kā ir neremdināms pieprasījums,” saka Aija.
Viņa piebilst, ka arī bērnu patika pret laukiem liek domāt par attīstību te “Rīta Sinepēs”, jo mazie labprāt brauc izzināt vidi un viensētas darbus. Par to liecinot viņas vienpadsmitgadnieces Ances interese par bitēm. “Ome neskopojas ar saviem padomiem un es ar patiku vēroju, ka mana meita tos uzklausa. Bērni mācās viņas zinības, pārmanto padomus, kā darbus pareizāk darīt, kādas metodes izmantot un redzu, ka meitai tīri labi padodas sīkie pienākumi, tātad pēctecības cerība ir.
Man pašai lauki ir tuvi no bērnības un pierasts, ka bez darba nekas nebūs! Te jāmācās sadzīvot ar dabas apstākļiem. Taču mani ļoti kaitina, pilsētnieku piezīmes, kas saka, ka jums tur laukos viss ir labāk un dārzā viss kaut kas izaug! Ne tas “labāk” ne “vis kaut kas dārzā” pats no sevis jau neuzrodas, visur jāpieliek sava roka, pie katra darba jāpiedomā. Protams, daudzi dabisko produktu vēlas, bet nenovērtē ieguldīto darbu, lai to produktu saražotu. Tagad jau cilvēki ir izglītotāki un vairs naturālo saimniecību produkciju nesalīdzina ar lielveikalu piedāvājumu,” norāda Aija, uzskatot, ka pilsētniekiem ir maldīgs priekšstats par to, kas notiek viņpus pilsētas mūriem. Un kā gan citādi, ja reklāmās vai fotogrāfijās atspoguļo tikai skaistu rezultātu, agrus rītus, saulrieta vakarus, baltu pienu un zeltaini viļņojošos kviešu laukus, taču to, cik smags darbs jāiegulda līdz šādam iznākumam, to izlaiž, nepamana.
Šobrīd saimniecībā tiek gaidīts saulains laiks, jo: “pie mājas aug vairākas senas liepas. Mums ik gada rituāls ir lasīt liepziedus. Priekš tā ir vajadzīgs saulains laiks un ļoti ceram, ka nākamnedēļ tāds būs.”
コメント