Augšlīgatnē no Vidzemes šosejas pie ceļmalas auto tirgotavas nogriežoties pa labi, vēl jāmēro trīs kilometri līdz pieturai “Zicmaņi”, te vēlreiz pa labi. Laiks nomācies, līņā smalks lietutiņš. Iznākot pretī, mūs sagaida Krists Zicmanis - gara auguma jauns puisis. Zicmaņu saimniecības tuvējos aplokos ganās liellopi, bet aiz saimniecības ēkas plešas lauks ar ogulājiem, kuri jau izplaucējuši pirmās zaļās lapiņas.
Pirms četriem gadiem aplokos ganījās 20 liellopi, tagad ganāmpulks divkāršojies, taču par lopiem vairāk gādājot Krista tēvs Guntis Zicmanis, jo jaunā saimnieka prieks un patikšana esot ogulāju audzēšana.
“2012. gadā no mežizstrādes sākām pievērsties lauksaimniecībai. Pašlaik mūsu saimniecības SIA “Unus” pārziņā ir vairāk nekā 100 hektāri zemes. Lielākā daļa atvēlēta ganībām, bet 26 hektārus aizņem aronijas, upenes, avenes, un šogad klāt nāks arī krūmcidonijas,” stāsta Krists, piebilzdams, ka pirms četriem gadiem pabeidzis studijas Latvijas Lauksaimniecības universitātē (LLU), iegūstot agronoma kvalifikāciju ar specializāciju uzņēmējdarbība lauksaimniecībā.
Attīstoties nodibinājām kontaktus ar SIA “Very Berry”, “Rāmkalniem” un “Rūķīšu tējām”
“Esam bioloģiskā saimniecība, un lopi ir kā labs papildinājums. Mēs neizmantojam minerālmēslus, ogulājus mēslojam ar kūtsmēsliem. Viss sākās nejauši, kad mantojumā saņēmām aizaugušus aroniju laukus, kas stādīti 70.gados, izkopām, un pēc ieguldītā darba aronijas sāka ražot skaistas ogas. Nācās meklēt, kur tās realizēt. Parādījās kontakti, noieta tirgus. Iestādījām rudens avenes, un arī tās realizējām bez problēmām. Attīstoties nodibinājām kontaktus ar SIA “Very Berry”, “Rāmkalniem” un “Rūķīšu tējām”. Tagad tajā, ko darām, saskatām perspektīvu,” stāsta saimnieks.
Krists uzskata, ka veiksmīgas, efektīvas un ilgtspējīgas saimniekošanas pamatu pamats ir plāns, kā savu vīziju realizēt: “Protams, nepieciešamas arī zināšanas un iemaņas. Ļoti svarīgi ir kontakti, it sevišķi, lai pārdotu augļkopības produkciju. Tas nav kā ar gaļas liellopiem, zini - aizvedīsi uz “Izsoļu namu” un tur jau notirgosi. Ar ogām ir pavisam citādi, tirgus jāizpēta, jāmeklē nišas un sakari.”
Krists ir pārliecināts, ka jauniem, apņēmīgiem cilvēkiem sākt saimniekot no nulles ir pilnīgi iespējams: “Bez šaubām, nevar būt runa par lielsaimniecību īsā laika posmā, taču sākt ar trim hektāriem, audzējot, piemēram, zemenes piemājas saimniecībā, ģimene var dzīvot, pat labi dzīvot. Grūtības ir ar zemes pieejamību. Tā gan ir problēma. Lielie zemnieki “izķer” katru zemes pleķīti, daļa īpašnieku nevēlas zemi iznomāt, jo saņem subsīdijas un nav ieinteresēti sadarboties. Zemes deficīts nosaka, vai varēsi paplašināties, taču mūsu gadījumā jātiek galā ar to pašu, kas ir. Turklāt, runājoties ar kursa biedriem no Zemgales, saprotu, ka tur zemes pieejamības problēma ir daudz lielāka, jo zeme maksā ļoti dārgi. Visu nosaka ģeogrāfiskais stāvoklis. Mums ir vairāk pakalnu, kas piemēroti ganīšanai, ogulājiem, te ar graudkopību grūtāk, Zemgalē pavisam cita situācija.” Kā noskaidrojām, Vidzemē lauksaimniecības zemes cena svārstās no 4000 līdz 5000 eiro par hektāru un pastāv bažas, ka, palielinoties platību maksājumiem, zemes vai nomas maksa varētu pieaugt.
Veiksmīgas, efektīvas un ilgtspējīgas saimniekošanas pamatu pamats ir plāns, kā savu vīziju realizē
Diskutējot par biežākajiem šķēršļiem, kas kavē saimniecību attīstību, Krists min pavisam vienkāršu iemeslu - slinkumu: “Visam var pielāgoties, neatrisināmu lietu nav, bet daudzi īsti nezina, ko vēlas sasniegt. Citi vaino politiku, taču es, darot un saimniekojot, nevaru sūdzēties, ka viss ir tikai slikti, viss briesmīgi, valdība, redziet, to vien dara, kā liek šķēršļus. Tā nav! Esmu iesaistījies Eiropas līdzfinansētos projektos. Ģimenē visu darām kopā, redzam, ir daudz iespēju, kā attīstīties. Izdošanās no paša vien atkarīga. Pagaidām vēl esam sākuma stadijā, bet trīs četrus gadus pēc ogulāju iestādīšanas, kad ienāks pirmās lielās ražas, plānoju iestāties arī kādā biedrībā vai asociācijā, jo redzu nepieciešamību pēc sadarbības ar citiem augļkopjiem. Arī šāda iesaiste nes rezultātus.”
Lai apturētu jaunu cilvēku aizbraukšanu no laukiem, pēc Krista domām, jāmaina attieksme pret lauksaimniecību, taču jāsāk ar mazumiņu, ar sarunām un darbiem ģimenē. “Jābeidz tā nemitīgā vaimanāšana un lauku darbu nopelšana. Apkārt ir tik daudz labu un veiksmīgu piemēru, uz kuriem norādīt, par kuriem runāt. Laukos ir, ko darīt, tikai jāgrib. Neviens nav teicis, ka tas būs viegli, toties tas ir tā vērts, un arī ārpus Rīgas ir lielas iespējas veiksmīgi attīstīties. Tomēr bez zināšanām nevar iztikt. Laukos saimniekojot jābūt cilvēkam -orķestrim. Jāzina uzņēmējdarbības pamati, vajadzīgas specifiskas zināšanas augkopībā, lopkopībā, pat celtniecībā. Ja kaut kas neizdodas, tas tikai nozīmē, ka nav pietiekamu iemaņu vienā vai otrā lietā. Apgūsti un ej tālāk!”
Lai apturētu jaunu cilvēku aizbraukšanu no laukiem, jāmaina attieksme pret lauksaimniecību
Runājot par došanos uz priekšu, atskatāmies pagātnē pirms desmit gadiem. Krists saka, ka attīstība ir acīmredzama. To parāda tas, ka lauki kļuvuši sakoptāki, saimnieki domā, kā strādāt videi draudzīgāk un mācās gūt lielāku ražu no pieejamās zemes, savukārt dažādas nevalstiskās organizācijas aktīvāk aizstāv lauksaimnieku intereses.
Ir jau klāt pavasara darbu cēliens. Darāmo darbu sarakstā vēl rudens aveņu un krūmcidoniju stādīšana. Kad ienāksies raža, cilvēkiem būs vēl viena saimniecība, uz kuru doties ar turziņām pēc sulīgām, vitamīniem bagātām ogām.