Pagājušajā nedēļā viesojos Ģikšos pie Maritas Krūskopas "Jaundzērvēs". Marita audzē krūmmellenes un pašlaik melleņkrūmu zariņi savā ražas pārbagātībā noliekušies zemu, zemu.
Ogas kā mazas pērlītes aicina mieloties un pēc katras apēstās šķiet - tikai vēl to un tad jāmet miers. Bet aiz tās paslēpusies kāda cita, vēl lielāka, vēl skaistāka un gatavāka. Nevar atrauties!
Tagad viņa gaida pašlasītājus, īpaši jau ģimenes ar bērniem
Marita saka, ka viņas melleņogu lauks tāpēc tik ražīgs, ka viņa tam dzied. Domāju, ka joko, bet nē! Laukmalē, uzkāpusi uz akmens, viņa pieskandināja visu mežmalu, parādot, ka tie nav nekādi pekstiņi.
Tagad viņa gaida pašlasītājus, īpaši jau ģimenes ar bērniem. "Jaundzērvēs" ir gan zirgs, gan kazas un cāļi, tur var nopeldēties dīķī un piekalnītē pamieloties ar zilacēm, tik vienu gan, mīļie, vēlos palūgt - atstāsim aiz sevis kārtību!
Skumji klausīties, kā saimnieki, kuri uzticās cilvēkiem un ielaiž viņus savā svētnīcā, kas vienam ir zemeņu, citam aveņu, vēl kādam melleņu lauks, vakarā raud rūgtas asaras, jo uz mašīnām tiek nestas nevis ogas skaistos trauciņos, bet nolauzti ogulāju zari. Arī starp viņas melleņu krūmiem citu gadu bijis viss- skārda bundžas, košļenes, papīri un izsmēķi.
Ja vēlamies, lai saimnieki mūs ielaiž savos ogu laukos un ļauj pašiem pielasīt pilnus traukus gardu, veselīgu un tīru, tikko no dobes nākušu ogu, izturēsimies pret viņiem ar cieņu.