Solvita Konovalova 30 gadus bijusi rūdīta valmieriete, bet nu jau desmit gadus dzīvo Burtnieka novadā un "Pļavmalniekus" sauc par savām mājām. Viņa ir piecu bērnu mamma. Abi ar vīru izgājuši cauri kazu, govju, trušu un pīļu "trakumam". Beigu beigās palikuši pie aitām un vistām.
“Piekrītu apgalvojumam, ka, lai zinātu, kādus lopiņus turēt, jāizmēģina viss. Kāpēc aitas? Man patīk, ka:
neesmu piesieta mājām (jo aitas nav jāslauc)
no aitām iegūst gaļu un vilnu
aitām ir vieglas dzemdības
aitām dzimst 1-2 jēriņi
pavasarī cirpt aitiņas
man ir pašai savas aitas dzija
mums dārzam ir mēslojums no aitām
bērni var mīļot mazos jēriņus
es zinu no kurienes nākusi gaļa
es zinu no kurienes nākusi dzija."
Lauku viensēta nav iedomājama bez vistām un Solvita saka, ka vistas ir pirmās, ko viņi sākuši audzēt savā saimniecībā. Tās dodot zināmu neatkarības sajūtu un katru dienu sagādā svaigas olas.
Audzēt savu pārtiku - nodarbe, kas sniedz patiešām lielu gandarījumu
“Mēs savā saimniecībā esam izvēlējušies paši audzēt visu, ko vien var izaudzēt. Audzējam tos dārzeņus, kurus lietojam uzturā, stādam kokus un krūmus. Man ir izveidojusies tradīcija - katru gadu iestādīt kādu jaunu augļu kociņu vai ogu krūmiņu.”
Savu aitu ganāmpulku abi ar vīru sākuši, audzējot Latvijas tumšgalves un Romānovas šķirnes aitas. Solvita atzīst, ka viņai patīk dzija, kādu var iegūt tieši no šīm aitu šķirnēm.
“Aitas noķeršana, cirpšana, tad vēl vilnas mazgāšana...tas ir grūts un laikietilpīgs process. Nocirpto aitas vilnu Solvita ved uz Ķoņu dzirnavām, tur to pārstrādā vienkārtīgā aitas dzijā. “Pērn pati sāku arī krāsot dziju un tas process tā aizrāva!!! Man liekas, ka interese par aitas vilnas realizāciju ir atkarīga no saimnieka - gribi kaut ko iesākt ar aitas vilnu, vai nē. Visvienkāršākais variants - nodedzināt. Pirmajā gadā, nezinot vēl par iespējām pārstrādāt aitas vilnu dzijā, visai ģimenei uzšuvu aitas vilnas spilvenus. Tā kā varianti ir, vajag tikai gribēt!"
Nocirpto aitas vilnu Solvita ved uz Ķoņu dzirnavām
Vaicāju, kur viņa iemācījās to aitu cirpšanu? “Nekādos kursos neesmu gājusi. Vienkārši sāku darīt. Viss notiek pēc principa - darbs dara darītāju. Man visvieglāk darbs padodas ar parastām, lielām šķērēm, taču visgrūtākais šajā procesā ir aitu noķeršana, tur man bez dēlu palīdzības neiztikt. Pēc sešu gadu pieredzes aitu cirpšanā nolēmu pamēģināt aitu cērpjamo mašīnīti, beigās tomēr atgriezos pie šķērēm. Aitu cirpšana prasa gan fizisko spēku, gan pacietību, jo ne visas aitas tā vienkārši guļ un ļaujās cirpšanas procesam. Aitas cirpšana, krotāliju spiešana ausīs un selēna injekcija - ar to jārēkinās katram aitkopim.”
Adīšana ir Solvitas kvēlākais hobijs: “Pat vasarā - ļaujiet man kaut dažas minūtes dienā paadīt. Visvairāk nākas adīt zeķes. Esmu adījusi arī cepures un džemperus. Gribētos adīt vēl vairāk, bet kamēr bērni vēl mazi un viņiem vajadzīga mana uzmanība, kāds brītiņš jāpagaida.”
Ļaujiet man kaut dažas minūtes dienā paadīt
Dievs Solvitai ar vīru ir dāvājis 5 bērnus- četrus dēlus un meitiņu: ”Varu teikt, ka tas ir visgrūtākais darbs pasaulē. Tomēr esmu pateicīga, ka man ir uzticēti tik daudz bērni. Būt līdzās cilvēkam, kas veidojas par personību - nākošo mammu un tēti, tas ir to vērts. Esmu arī pateicīga savam vīram, kurš uzņemas atbildību un nekaunās būt par daudzbērnu tēti saviem bērniem - un ne tikai saviem, jo esam audžuvecāki. Pēdējo 14 gadu laikā, dien dienā esmu viņiem pieejama un nenožēloju nevienu mirkli. Bērnus audzinot, vairs nelasu un neklausos pārgudros psihologa ieteikumus, tā vietā klausos un paļaujos uz savu sirdsgudrību.”
Solvita atzīst, ka ir diezgan stingra mamma: “Mana mīlestība neizpaužas viņu iegribu izdabāšanā. Nevienam bērnam neesmu draudzene, esmu mamma! Dievs vecākus bērniem nostādījis par autoritāti! Būt par daudzbērnu mammu nozīmē pilnīgu atteikšanos no sava egoisma. Tā ir atteikšanās no savām iedomātajām vēlmēm, lai kalpotu otram. Tā ir pašaizliedzība, nogurums, ilgas pēc klusuma, izraudāšanās no visas sirds, pacietības trenēšana, lieli ēdienu katli, drēbju kaudzes, piepildīta dzīve, laimes sajūta, tas ir prieks, brīžos, kad skatoties uz viņiem. Esmu laimīga, piepildīta, pilnvērtīga un pateicīga Dievam par visu, ko Viņš man ir uzticējis un devis.”
Mana mīlestība neizpaužas viņu iegribu izdabāšanā
Tīri pašsaprotami, rodas jautājums, kā viņa to visu paspēj? “Nepaspēju, izdaru galveno! Man bērni ir ļoti lieli palīgi. Vecāko bērnu pārziņā ir zālēs pļaušana, trimerēšana, malkas skaldīšana, dāza kaplēšana, ja nepieciešams, viņi pieskata jaunāko brāli un māsu. Jā, maniem bērniem ir daudz jāstrādā, bet tā viņi mācās darba tikumu, ko mūsdienās daudzi jaunieši aizstājuši ar tehnoloģijām. Negribu teikt, ka mūsu bērniem būtu liegtas planšetes un datori-tā nav, bet tikai tad, ja esi pielicis savu roku saimniecības darbos. Uzskatu, ka dzīvot laukos nav nolemtība, bet Dieva dāvana un žēlastība. Te nav viegli, bet pilsētā es vairs negribētu dzīvot. Izbaudot šos plašumus, brīvību, dabas skaistumu es vairs negribu atgriezties šaurībā. Protams, ir bijušas ziemas, kad esam ieputināti. Uz veikalu netikām veselu nedēļu, tad veikals bija mans pagrabs. Tik un tā esmu par dzīvošanu laukos. Šķiet, ka lauki civēkus pārbauda. Te izkristalizējas dzīves vērtības. Lauki norūda, māca būt pacietīgiem, liek pieņemt dažādas dzīves situācijas un darīt pat neiespējamas lietas. Lauki domāti stipriem cilvēkiem!"
Solvita uzsver, ka tikai laukos, dzerot rīta kafiju, iespējams vērot, kā ganās stirnas, dārzu apciemo zaķis (par ko gan viņa nav priecīga), kā lapsa izskrien no meža, bet vakaros pie suņu būdas uz vakariņām sapulcējas vesela ežu ģimene.
"Neskatoties uz dažādām grūtībām, vilinošiem piedāvājumiem, negatīvām prognozēm par nākotni laukos, man te tik un tā patīk dzīvot. Jā, laukos ir nemitīgi jāstrādā. Darbs dzen darbu, bet esmu pateicīga, varu saviem bērniem iemācīt darba tikumu. Viņiem ir savi darbi, savi pienākumi. Negribu savus bērnus izaudzināt par patērētājiem. Šeit viņiem ir laba skola. Viņi redz, ka ir jāstrādā un daudzbērnu ģimene, kurā vienam par otru jārūpējas un jādalās, ir laba kombinācija, lai izaugtu godprātīgi, čakli un tikumīgi cilvēki!”
Comments