Laila un Guntars Zeiles saimnieko Skujenes pagasta “Gaidās”. Abi saka, ka laukos ir savas priekšrocības, pilsētā savas, taču saimniekošanu lauku sētā ne pa kam neiemainītu pret dzīvi pilsētas džungļos.
Pašlaik “Gaidās” ir zirgs, aitas un vistas. Skujenē līvānu māju pudurītī stāv septiņas tukšas mājas, saimniece saka, ka mājas viņai nevajagot, bet kūtiņas gan labprāt piepildītu ar dzīvu radību. Laila ir bitenieka palīgs, bet Guntars strādā uz smagās mašīnas, taču viņi pilnībā izmanto visu, ko lauki spēj dot.
“Mums ir dārzs, kurā ir ap 60 ražojošu ābeļu. Kad rudenī vācam ābolus, tie ir tik skaisti, ka žēl visus izbarot lopiem, tāpēc sāku meklēt alternatīvas. Pašlaik produktu klāstā ir žāvēti āboli, āboli ar šokolādi, kaltētas ābolu miziņas, kuras, pieliekot pie jebkuras ārstnieciskās tējas, uzlabo garšu un smaržu. Latviešiem garšo tējas drūmajos un aukstajos periodos, tāpēc taisu dažādu augu maisījumu. Tu ir gan mežrozītes, gan pļavā atrodamas spēka zālītes, gan ābola gabaliņi. Tēja ir brīnišķīga dāvana ģimenes locekļiem. Paralēli taisu cidoniju sukādes ar šokolādi. Tirdziņos ir pilnīgi cita publika. Tur lauku labumus novērtē.”
Tomēr sarunas laikā Guntars piebilst, ka laucinieks tomēr pret pilsētnieku jūtās ļoti apcelts.
“Laukos cilvēkam ir viens veikals pa visu pagastu. Tajā ieejot izvēles nav, kamēr pilsētniekiem ir varianti- Maksima,Rimi un kas tik vēl ne. Pilsētniekam ir laiks sēdēt un vaktēt atlaides, kamēr lauciniekam jāpērk produkti par tādu cenu, kādu noteicis veikalnieks.
Līdz ar to pilsētnieks var ietaupīt, bet laucinieks ne.
Pilsētnieki mums pārmet sūkstēšanos, sakot-kas tad mums! Pašiem izaug savs kartupelis, sava biete un burkāns. Jā, piekrītu. Tomēr veikalā poļu kartupeļus var nopirkt pa 20 centiem kilogramā, kamēr laukos par tādu cenu kartupeli pie labākās gribas neizaudzēsi. Parēķiniet, cik izmaksā zemes uzaršana, kultivēšana, vagu dzīšana, ecēšana, stādīšana - beigu galā viss ir krietni dārgāk. Vienīgais mierinājums, ka es pats zinu, ko ēdu, bet tas arī viss.”
Tāpat G. Zeile ievērojis, ka pilsētnieki dažbrīd tā pieraduši pie komforta, ka aizmirst, kādas izklaides iespējas viņus ieskauj lāgā nekur neejot: “Neapvainojaties, bet jūs (pilsētnieki) uz kultūras pasākumiem varat aiziet, kamēr mums jābrauc. Lai es aizbrauktu, vajag mašīnu. Mašīnai vajag degvielu. Tuvākā degvielas uzpildes stacija 20 kilometri tajā virzienā. Nav mašīnas, dzīve apstājas.
Par bērniem runājot, pilsētniekam bērns guļ līdz septiņiem, pusastoņiem rītā. Viņam turpat pie mājas pienāk sabiedriskais transports, jeb arī viņš dzīvo tik tuvu skolai, ka var aiziet ar kājām. Laukos bērns ceļas pussešos. Mazais iet ar kājām līdz lielam ceļam, kur salst un gaida savu autobusu. No skolas atgriežas ap sešiem, kad ārā jau piķa mellums. Par elektrību maksājam tāpat kā visi. Pilsētnieki maksā par apkuri, mēs tāpat.
Vienvārdsakot, laukos var dzīvot tikai bagātie, jo dzīve te ir dārgāka.”
Lai gan pats tikko uzskaitījis visus pilsētas labumus, Guntis saka: “Uz pilsētu? Uz to burzmu? - tikai pār manu līķi! Pirms desmit gadiem Cēsīs mudžēja no cilvēkiem, nebija kur likties. Tagad jau krietni mierīgāk-iziesi cauri pilsētai un uz ielas saskaitīsi cik pirkstu, tik cilvēku, gandrīz kā laukos, tik un tā, es esmu piederīgs šai vietai un nekur nekustēšos. Man vajag savu pagalmu, savu stūri, savu kaktu, kur paķimerēties. Mēs ar Lailu nevaram iedomāties kā tas būtu, nekā nedarīt.”
Zeiles ieskicē vēl kādu problēmu, kura jau kļuvusi par nebeidzamo stāstu- pagasta ceļu sliktais stāvoklis.
“Tas, ka ceļu dēļ tiek lauzta mūsu tehnika un mašīnas, nav nekas jauns, taču pavisam cita lieta nokļūšana darbā,” saka Guntars, bet Laila piebilst: “Tā tiešām ir bijis. No rīta pieej pie loga un saproti, ka sniegs līdz ceļiem, bet sazin, kad kāds atbrauks un izšķūrēs pagasta ceļus. Zvanu priekšniekam un stāstu savu problēmu. Man gadījās saprotošs vadītājs, bet ko darīt tiem, kuriem vadītās nav pretimnākošs? “
Problēmu daudz, ko salīdzināt arī. Tik viens skaidrs, arvien vairāk lauku iedzīvotāju paļaujas uz saviem spēkiem un vairs netic pārpasaulīgiem pasaku stāstītājiem, kas Latvijā sola piena upes ķīseļa krastos. Viens gan žēl, plaisa, kas rodas starp lauku iedzīvotājiem un pilsētniekiem plešas arvien plašāka.