Signe Šlosberga un Elmārs Pētersons saimnieko Amatas novadā, Skujenes pagasta “Cimbuļos”. Saimnieki ir vieni no pirmajiem nopietnajiem kvinojas audzētājiem Latvijā un pirmajiem Baltijā, kas izaudzēto arī realizē.
Signe Šlosberga stāsta, ka ģimenei vairāk nekā 25 gadus jau piederējušas lauku mājas Amatas novadā, kuras ieskauj lauksaimniecībā izmantojamas zemes, platību izmantošanas jautājums jau labu laiku nodarbinājis prātus.
Šo procesu paātrinājis kaimiņš, kas pamudinājis un piedāvājis palīdzēt ar zemes apstrādi. Tad meklēta informācijas par izraudzīto laukaugu, pasūtītas sēklas. 2014. gada pavasarī jau dažādu šķirņu kvinojas sēklas bija atceļojušas no malu malām, pat Kanādas. Tika sagatavoti trīs lieli lauki un vairāki mazi izmēģinājumu lauciņi.
“Speciāli dibinājām uzņēmumu SIA ”Gusts Apinis”, kurš nosaukts par godu māju bijušajam saimniekam,” saka Signe. Kvinoju kā pārtikas produktu Signe un Elmārs esot atklājuši pirms aptuveni pieciem gadiem, kad meklēja piemērotu uzturu meitai, kura cieš no artrīta un celiakijas.
“Veselīgs un sabalansēts uzturs mūsu dzīves kvalitātei nodrošina ilgstošus un noturīgus pamatus, bet nekādus brīnumus nerada. Interesantākais , ka katra cilvēka organisms ir unikāls - kas vienam ir labi, otram var tā nebūt. Senajā ajurvēdas medicīnā zināms, ka jebkurai ārstēšanai jābūt personalizētai atbilstoši cilvēka fenotipam, kur senajos tekstos aprakstīti trīs vielmaiņas regulējuma pamattipi jeb drošas. Lasītājiem laikam diezgan sarežģīti, bet arī katram pārtikas produktam ir sava iedarbība uz organismu- sildoša vai dzesējoša, mitrinoša vai otrādi. Indijas dzīves gudrības pieminu tāpēc, ka mūsu meita pēc ilgstošas tradicionālas artrīta ārstēšanas ar “smago artilēriju”- medikamentiem - ieguva dažādas blaknes. Vēlāk viņa ilgstoši ārstējās ajurvēdas klinikā. Galvenais ieguvums no ilgstošās prombūtnes ir senās un gudrās mācības par savu organismu un atgriešanās prieks mājās: mūsu mīļajā un skaistajā Latvijā,” priecīgi pauž Signe.
Katram pārtikas produktam ir sava iedarbība uz organismu- sildoša vai dzesējoša, mitrinoša vai otrādi.
Kvinoja cēlusies no Andu kalniem, tā kā augs ir mazprasīga, izturīga. Tā vien šķiet, ka kvinoju var audzēt ikviens un bez dižām priekšzināšanām, bet Signe skaidro: “Dienvidu augiem pie mums galvenā problēma ir veģetācijas īsais periods, it sevišķi tas jāņem vērā mūsu apstākļos, jo esam gandrīz 200 metru virs jūras līmeņa- Latvijas kalnos. Pavasaris mums ir par nedēļu vēlāk nekā citiem, bet rudens salnas visu nokož ātrāk un niknāk nekā tiem, kas dzīvo līdzenumos. Pirmajā kvinojas sējas gadā izmēģinājām dažādas šķirnes sēklas- sarkano un pat melno kvinoju, bet tās nepaspēja nogatavoties. Mūsu pamatkultūra ir Eiropā adaptēta šķirne, kura jau pielāgota šiem klimatiskajiem apstākļiem.”
Kvinoja cēlusies no Andu kalniem, tā kā augs ir mazprasīga, izturīga.
Saimniece saka, ka lauksaimniecība ir interesanta, jo nevienu gadu dabas apstākļi neatkārtojas un nekad nevarot iepriekš zināt, kad varēs sākt sēju vai ražas novākšanu. “Pavasarī sekojam zemes mitrumam un temperatūrai, jānoķer pareizais laiks. Esam sava kvinojas audzētāja statusa sākuma posmā, kurā katrs gads nes jaunu mācību. Pirmajā gadā gandrīz visu kvinojas lauku pārņēma nezāles, jo sākam saimniekot neiekoptos laukos, bet ar ambīcijām nelietot ķīmiju nezāļu apkarošanai. Otrajā gadā kvinoju sējām vagās ar rokas stumjamo sējmašīnu, vagojām, kaplējām. Rezultāts ļoti brīnišķīgs, bet ļoti dārga pašizmaksa, jo liels cilvēku darba ieguldījums. Sākām pievērst lielāku uzmanību lauku iekopšanai un pareizai sēklai.
Pirmajos gados, kaplējot kvinoju, nevarējām atšķirt balandu no kvinojas, jo augšanas sākuma fāzē tās ir ļoti līdzīgas. Balandai ļoti patīk augt kvinojas laukos, un mēs būtu ļoti priecīgi, ja arī kvinoja pati gribētu augt mūsu pļavās, bet tā diemžēl nenotiek. Acīmredzot ziemā sēkliņas aiziet bojā un pavasarī neizdīgst,” Signe paskaidro, piebilstot, ka šogad bijušas pieļautas pašu kļūdas un arī sausais pavasaris, slapjā vasara prognozēto ražas apjomu samazināja.
Pirmajos gados, kaplējot kvinoju, nevarējām atšķirt balandu no kvinojas, jo augšanas sākuma fāzē tās ir ļoti līdzīgas.
Taujāta, vai tādam nišas produktam kā kvinoja ir realizācijas iespējas, jo, kā zinām, latvieši ar aizdomām skatās uz mazpazīstamām lietām un principā neēd to, ko nepazīst. Te “Cimbuļu” saimniece saka: “Esmu lepna par mājražotāju un zemnieku radošumu, ko vēroju pēdējā “Rīga Food” izstādē! Tas ir tik apsveicami, un tam redzu nākotni lauku dzīvei, jo citādi tie kļūs par lielsaimnieku un vasarnieku teritoriju. Saradies arī pietiekami daudz jauku veikaliņu, kuri šo skaisto, garšīgo produkciju labprāt realizē, pat mākot pircējam pastāstīt par ražotāju. Liela daļa esam vīlušies bezpersoniskajā lielveikalu produktā, kuram nezinām izcelšanos. Cēsnieki var būt laimīgi, ka viņiem ir tāds veikaliņš “Ķimene”, kuram pateicoties, daudzi jau ir pagaršojuši mūsu audzēto. Latviešiem patīk tradicionālas vērtības ēdienkartē, un neviens to netaisās mainīt, bet pasaule ienāk pie mums ar jaunām garšām un krāsām, citām kvalitātēm. Pamazām jau arī mēs pierodam.”
Signes un Elmāra plānos ir pakāpeniski palielināt kvinojas sējumus un vairāk mehanizēt roku darbu. Viņu sapnis būtu ražot dažādus kvinojas produktus: miltu maisījumus, gatavus pastas izstrādājumus, krekerus, maizi un citus.
Uzzinot nianses par kvinojas audzēšanu un apstrādi, var secināt, ka produkcijas nonākšana līdz patērētājam ir sarežģīta: “Nokultu to attīrām no piemaisījumiem un strauji kaltējam. Pirms pakošanas un nogādāšanas pircējiem to apstrādājam ar speciālu iekārtu, lai noņemtu sēkliņai rūgto apvalku, kurš satur saponīnu. Pašlaik kvinojas audzēšanu varam saukt par dārgu hobiju, jo ieguldām savus līdzekļus, darbu un laiku, bet ceram nākotnē attīstīties. Varam to atļauties, jo sadarbojamies divas ģimenes, abās vīrieši nodarbojās ar uzņēmējdarbību. Katram ir sava pieredze, kuru liekam kopējā lietā,” teic Signe.