Amatas novada Skujenes pagastā uz dzīvi apmetušies jaunieši - Krista un Kristaps Šeļegovski. Viņu pulciņam pievienojusies mazā meitiņa Šarlote. Pāris saka: “Lauki ir pati labākā vieta, kur audzināt bērnus. Te ir daba, miers un klusums. Lai ko arī neteiktu par lauku ceļiem, mēs labāk braucam pa tādiem, nekā bojājam nervus stāvot Rīgas sastrēgumā.”
Pēc papīriem un sirds aicinājuma Krista ir fitnesa trenere un jogas skolotāja, kā arī sertificēta bērnu nometņu vadītāja. Jau vairākus gadus Krista organizē vasaras nometnes bērniem vecumā no 7-16 gadiem, bet pieaugušajiem un tiem, kas vēlas redzēt tālāk par horizontu viņa ar vīru organizē ceļojumus. “Rīkojam arī klases ekskursijas un dzimšanas dienas ballītes. Darām to, kas pašiem patīk,” stāsta Krista.
Arī Kristaps ir sertificēts sportiska dzīvesveida piekritējs, taču viņa sirdslieta saistīta ar Capoeira - brazīļu cīņas mākslu, kas sevī ietver dejas, mūziku un cīņas elementus. “Beidzot man ir iespēja nodarboties un pelnīt iztiku ar savu hobiju. Tagad Capoeiru esmu atvedis no Rīgas uz Amatu, Jaunpiebalgu, Cēsīm, Valmieru un Smilteni. Capoeira Latvijā ir kaut kas eksotisks. Bērnu atsaucība ir liela, jo tas nav standarta pulciņš - dejošana, florbols vai koris. Kapoeira viņiem ir kaut kas jauns, neizzināts,” saka Kristaps.
Šķiet “Mežmalas” gaidīja īstos
Kristas mammu Intu vienmēr saistījusi Vidzeme, tāpēc mamma Skujenes pagastā iegādājusies “Mežmalas”. Pa vasarām jaunieši braukuši pie mammas ciemoties, bet 2018. gada maijā sapratuši, ka Skujenē paies visa vasara. Sācies nometņu laiks un rudenī plānota meitiņas nākšana pasaulē, turklāt Mārupes dzīvoklim beidzies īres līgums.
Kristapam nepatika lauki, viņš saka, ka malkas gādāšana un doma par zāles pļaušanu vienmēr uzdzinusi drūmu noskaņojumu: “Pusaudža gados domāju - būšu pieaudzis vecpuisis, dzīvošu kādā Rīgas centra dzīvoklī, pašā pēdējā stāvā, celšos uz darbu pulkstens sešos, dzeršu kafiju un skatīšos, kā mostas pilsēta. Daudz strādāšu, labi pelnīšu. Lauku mājas idille manās domās pat netika pieļauta. Tagad, skaties, viss sagriezies kājām gaisā. Kad atnācām uz “Mežmalām” pirmie divi mēneši man bija ļoti smagi, bet laikam jāpaiet tām 28 dienām, līdz prāts pieņem jaunus modeļus un arī es sāku visā saskatīt skaisto.”
Krista atminas vasaras nogali, to brīdi uz terases, siltos pledos, kad Kristaps esot pateicis liktenīgos vārdus - varbūt paliekam šeit? Mamma pārcēlās uz jauniegādāto māju Smiltenes pusē, un jaunieši “Mežmalās” palika paši par sevi.
Dzīve laukos skaista un reizē izaicinoša
“Protams, mēs nezinājām, kā tas būs, taču ātri ielāgojām, ja gribi siltu māju, tad jānes malka un jākurina, ja gribi kaut kur tikt, jātīra sniegs. Bet dzīvei laukos ir savs skaistums, te tu jūties brīvs, nekas tik mierinoši neiedarbojas kā dabas skaņas. Man tikko četras dienas nācās padzīvot Rīgā un tagad es saprotu, ko citi domā, kad saka, ka Rīga smird. Tā nav metafora, Rīga tik tiešām briesmīgi smird. No visas tās kņadas sāp galva, esi uzvilcies,” saka Krista.
Pašlaik jauniešiem laukos nav lopu, ir tikai divi mazi sunīši, un abi “K” domā, ka lopu arī nebūs: “Mums nav tādu zināšana, taču no otras puses, zināšanas var iegūt un pārbaudīt darot. Tā piemēram, mēs pirmo reizi paši tecinājām bērzu sulas. Nezinājām, kā pareizi jāieurbj bērzā, kas jādara, bet internetā informācijas atliku likām. Turklāt, ko gan tu savā lauku saimniecībā vari izdarīt nepareizi? Nupat kā iegādājāmies melleņu stādus, mēģināsim visu izdarīt pareizi, lai iegūtu ražu. Nedrīkst baidīties, ir jāriskē, jādara,” saka Kristaps.
...ko gan tu savā lauku saimniecībā vari izdarīt nepareizi?
Tāds kārtīgs sakņu dārziņš, siltumnīca un rokas līdz elkoņiem zemē, gan neesot jauniešu plānos, tam viņiem esot vecmāmiņa, kurai dārza darbi gan patīk, gan sanāk. Turklāt jaunieši saka, ka viņiem nebūtu laika šiem darbiem, jo jau tagad vasara nometnēm un citiem pasākumiem tik blīvi saplānota, ka brīvas palikušas tikai divas dienas.
Veca sistēma, jauni bērni
Vairāki paziņas Kristai un Kristapam vaicā, kā ar mazo Šarloti? Kur viņa ies skolā un kā ar bērnudārzu, taču jaunie vecāki, apgalvo, ka ir citādi domājoši. Kristaps uzskata, ka tik vai tā sabiedrība nonākusi tajā lūzuma punktā, kad varam teikt: “veca sistēma, jauni bērni. Dzīvosim redzēsim, taču ir alternatīvas izglītošanās iespējas, piemēram, tālmācība.” Krista paturpina vīra teikto: “Mana māsa mācās tālmācībā, viņai tagad 16. Viņa ir gudra, mierīga un ļoti apmierināta ar savu izvēli. Vienmēr ir varianti.”
Jaunieši laukos
Abi jaunie skujenieši nesen sociālajos tīklos izveidoja domu grupu “Jaunieši laukos”, kas dažu stundu laikā guva milzīgu rezonansi. Viens pēc otra grupā pieteicās jauni cilvēki, kas saimnieko laukos, vai ļoti vēlas pārcelties tuvāk dabai. “Mēs publicējam savu ikdienu, ko darām, kas aktuāls un saņemam milzum daudz komentāru. Citi raksta vēstules ar iedvesmas vārdiem. Cilvēki vaicā pēc padoma, mēs apmaināmies viedokļiem. Laukos grūti atrast palīdzīgas rokas, tāpēc grupā kāds izsludina talku un aicina palīgā līdzīgus entuziastus.
Visu nosaka motivācija. Ja atrodi savu pareizo ceļu, tad šeit ir iespējams dzīvot labi arī finansiālā plāksnē,” saka Krista. Kristaps apstiprina sievas sacīto un piebilst: “Mārupē mēs maksājām 500 eiro par īri vien, bet te, laukos mēs samaksājām 500 eiro par malku visai ziemai. Šeit nav komunālie maksājumi. Mums ir pašiem sava aka, sūknis, jārēķina vienīgi elektrības patēriņš. Protams, tāda vides maiņa izsit no komforta zonas, taču visu izšķir pareiza plānošana, ko te laukos ātri iemācās. Mums jāplāno iepirkumi nedēļai, bet izpaliek impulsīvie pirkumi, mēs ietaupām. Tāda viena lieta, kas nedaudz pietrūkst ir ēdiena pasūtīšana uz mājām. Pilsētā mēs bijām raduši - ja kaut ko atzīmējam, svinam, tad pasūtām ēdienu mājās, tagad pašiem jāgatavo, bet tā, kā Kristai patīk gatavot, nav jau nekāda lielā bēda. Mēs tāpat divreiz nedēļā braucam uz Rīgu darba darīšanās, tad arī sevi palutinām. Mīnusus var atrast visur, bet jāskatās, kur vairāk plusu.”