Šoreiz sarunājos ar Lauksaimnieku organizāciju sadarbības padomes (LOSP) valdes locekli, biedrības "Lauksaimniecības Statūtsabiedrību asociācija" valdes priekšsēdētāju un uzņēmuma "Stalbes Agro" valdes priekšsēdētāju Aiju Balodi. Pienākumi, ko viņa pilda LOSP liek domāt ne tikai par vienu vai otru lauksaimnieciskās ražošanas segmentu, bet gan par lauksaimniecību visā Latvijas teritorijā. Viņa ir par to, ka Latvijas reģionos jāattīstās visiem - gan lielām, gan mazām un vidējām saimniecībām, bet būtiski, lai ikviens attīstos dodot valstij labumu.
Vienots redzējums
“Esmu jau uzsvērusi, ka pēdējos gados izkristalizējusies vienota lauksaimnieku domāšana - piens jāražo, graudi jāsēj, saimniecības jāuztur. Vienīgi lauksaimniecība, salīdzinoši ar citām nozarēm ir vairāk atkarīga no laikapstākļiem, no darbaspēka, tehnikas un ES ietekmējošās politikas. Visi minētie faktori summējoties veido smagnēju pieskaņu, taču tie, kuri sevi atdevuši lauksaimniecībai iesākto turpina,” saka Balodes kundze. Viņa norāda, ka lauksaimniecība nav tirgotava, kuru neērtību gadījumā aizslēdz. Šajā nozarē iestrādāti projekti un saistības, atmest visam ar roku nav tik vienkārši kā pateikt.
Nozares novecošanās
Šur tur dzird pieminam nozares novecošanos. Jaunie saimnieki, kas varētu saimniekot laukos, priekšroku sos algotam darbam pilsētā.
“Jā - mēs visi esam par apdzīvotu Latviju, bet neviens vairs neiestāstīs, ka šobrīd tajās vietās, kur jau gadu desmitiem nav apdzīvotu viensētu, iebrauktu ceļu, kur autobuss kursē vienu reizi nedēļā, atradīsies entuziasts, kurš būvēs māju un veidos jaunu ģimeni! Neloloju ilūzijas, ka šādas nomaļās vietās varētu attīstīties kāda maza zemnieku saimniecība."
Viņasprāt, tur var attīstīties tikai bagāts cilvēks, kurš vienā paņēmienā var apstrādāt zemi un apsēt laukus. “Cilvēks, kuram nav nopietnu finansu līdzekļu, laukos no nulles nevar uzsākt neko. Ar divām rokām, gudru galvu tukšā vietā vairs līdumus nelīdīs,” bilst stalbēniete.
Savos uzskatos lauksaimniece paliek stingra - nodokļi ir jāmaksā visiem, mazs vai liels: “Turpretī skatoties uz to kā saimniecības veido jaunie zemnieki, tie kuriem nav turīgu vecāku, kuriem nav jau iestrādes kādā saimniecībā, būtu jāievieš nodokļu atvieglojumi.
Protams, jaunie zemnieki soli pa solim var sakrāt dažādus ekvivalentus -zemi, lopus un startēt projektos, bet tas ir bezgala smagi. Tos jaunos, kuri lauksaimniecību tikai vēl mācās, būtu jāatbalsta jo īpaši. Manuprāt, pirmajos darbības gados jaunos zemniekus vispār nevajadzētu aplikt ar nodokļiem, būtu jāļauj viņiem “atsperties”, bet pēc zināmiem gadiem jāvēršas ar tādu pašu stingrību nodokļu jautājumos, kā pret visiem pārējiem.”
Brīdi apdomājoties Balodes kundze turpina: “Man trūkst padoma šajā jautājumā. Skaidrs, ka daudzi jaunieši, kas pamēģinājuši pilsētas dzīvi, pierod pie ērtībām un negrib vairs uz laukiem, kur darbs ir katru dienu un reizēm no pirmās gaismiņas līdz vēlai tumsai. Lauku darbs nevar nodrošināt astoņas stundas darba, brīvas nedēļas nogales un pieklājīgu algu, tādu algu, lai šis cilvēks varētu atļauties ar ģimeni ceļot, un kamēr situācija ir šāda, tikmēr jaunie saimnieki būs mazākumā.
Palieku pie saviem uzskatiem, ka nākotnē pastāvēs lielās saimniecības, kurās ir pamatīgas iestrādes un laba atdeve. Mazās saimniecības paliks hobiju līmenī. Tās, protams, var audzēt ekoloģiski tīru produkciju, apgādāt sevi un kaimiņus, bet apšaubu vai tās būs ļoti ienesīgas, tik ienesīgas, lai piesaistītu jaunu cilvēku un konkurētu ar vilinājumiem pilsētā.
Neērtās regulas
“Skumdina brīži, kad valsts institūciju pārstāvji, kas piedalās darba grupu sanāksmēs, nāk klajā ar niansēm vai jaunieviesumiem noteikumos, kas iepriekšējās apspriedēs nav pat pieminēti. Taču ir arī medaļas otra puse - iestājoties ES tobrīd neviens tālejoši lietas nepārdomāja. Parakstīja nozīmīgus līgumus un tos vairs izmainīt nevar. Tagad mēs par tiem soļiem ciešam un cietīsim vēl ilgi,” klāsta A. Balode.
Viņa turpina, sakot, ka Latvijai vēl arvien ir zemākie platību maksājumi un tādi tie, iespējams, paliks: “Tos neviens neizmainīs, īpaši šobrīd, kad ir kņada ap Lielbritāniju. Turklāt samaksa par vienu hektāru tikai saruks, jo platības pieaug, bet piešķirtā summa nepalielinās. Tā ir tāda pati un jāsadala uz visiem."
Algu gribu, strādāt ne
Runājot par krietniem strādniekiem laukos, šķiet tie ir tikpat reti sastopami kā kārtīga ziema pēdējos gados. Darba tikums, čaklums un centība reģionos esot kļuvis attāli izprotams jēdziens. Balodes kundze pārliecinājusies, ka cilvēki nemaz nevēlas strādāt. “Protams, ir arī tādi, kuru priekšā var noliekt galvu, taču diezgan daudzi domā par lielāku algu ar minimālu piepūli. Jāteic, ka arī Labklājības ministrija nevēlas pieņemt jelkādus mērus attiecībā uz pabalstu sistēmu, bet pabalsti, kā zināms, veicina laiskumu un mazina ieinteresētību meklēt darbu. Netrūkst tādu, kuri negrib strādāt fermā, jo redziet - ir kauns,” saka saimniece, vienlaikus retoriski jautājot, no kā īsti tur ko kaunēties? Nauda taču nesmird!
Nozares prestižs
Par zemniekiem saka, ka tie par daudz sūdzoties un tieši īdēšanas dēļ cieš priekšstats par dzīvi laukos. A. Balode uzskata, ka tas jau ir tikai cilvēcīgi, ka gribas pagauzties: ”Bet šī žēlošanās nenotiktu tad, jo produkcija, kuru ražojam tiktu novērtēta tādā cenā, kāda ir tās faktiskā vērtībā. Līdz tam vēl tāls ceļš ejams, īpaši piena lopkopībā. Pat nezinu vai tā ir gaušanās, ko dzirdam. Beiži vien tās ir tikai lietas, kas nosauktas īstajos vārdos.
Tiesa varbūt mēs nereklamējam lauksaimniecību tādā līmenī, kādā mums vajadzētu, bet gribētu uzsvērt, ka lauksaimniecībā ir ļoti daudz skaistu, labu lietu.”
Comments