“Vecklabi” atrodas teju vai pašā Mārsnēnu sirdī. Šajā viensētā dzīvo un saimnieko Bernātu ģimene. Agris ar sievu Zani audzina dēlu Jorenu un Pēteri, taču pārējais laiks tiek veltīts gan privātai uzņēmējdarbībai, gan hobijam - piemājas zoo.
“”Vecklabos” dzīvojam sesto gadu, viss, ko te var redzēt, tapis no nulles,” izrādot apkārtni, stāsta Agris. Viņš ir pašos spēka gados, tāpēc enerģijas pietiek, lai realizētu neparastākas ieceres, piemēram, saimniecībā turētu eksotiskus mājlopus.
“Savā mūžā visu laiku kaut kas darīts ar kustoņiem un zemi, tāpēc tagad, kad, man pašam aug dēli, gribu, lai arī viņi no lauku dzīves kaut ko redz. Pašlaik mums ir divas Hailandes govis, Holandes pundurkazas, Romanova aitas, tītari, dambrieži, ruksis, pērļvistas, fazāni -zelta, sudraba un medību -, pudeļpīles, mandarīnpīles, Bramas gailis ar vistām, sprogainspalvu balodis un bija arī ūbeles, bet tās diemžēl ziemā neizdzīvoja. Grozies kā gribi, līdz parastajai Latvijas brūnaļai vēl neesam tikuši,” smejas Agris un Zane.
Savā mūžā visu laiku kaut kas darīts ar kustoņiem un zemi, tāpēc tagad, kad, man pašam aug dēli, gribu, lai arī viņi no lauku dzīves kaut ko redz.
Dzīvnieki lielākoties pirkti tepat Latvijā: “Tās krāsainās mandarīnpīles ir pirktas Rīgas Zooloģiskajā dārzā. Balodis pie mums atceļojis no Rencēniem, citi putni vākti no malu malām.” Un tas vēl nav viss. Mājas pagalmā izveidots dīķis, kā atklājās, arī tajā nepeld kas pagadās. “Tur mums ir amūri, platpieres, karpas, līņi un “nezāle” karūsa,” noskaita saimnieks.
Lielie aploki, kuros kopā draudzīgi ganās Hailandes govis, dambrieži, kazas, aitas un tītari, atrodas tuvu pie ceļa, tāpēc šāds krāšņums dažbrīd novērš garāmbraucošo šoferīšu uzmanību no stūrēšanas. “Lielas rūpes šie lopi neprasa. Agris tos pabaro no rīta un vakarā,” stāsta Zane, bet saimnieks turpina: “Tikai tad, kad visu dienu dzīvoju pa māju, baroju biežāk, taču šie dzīvnieki ļoti labi paši tiek ar sevi galā. Lielās govis vispār ēd tikai sienu un zāli, nezinu, kāpēc, bet sakņaugus negrib. Neesam, tā teikt, pie astes piesieti. Ja gribam, varam iesēsties mašīnā un aizbraukt paciemoties.” Agris dzīvniekiem no rīta un vakarā ielej ūdeni, ganoties pa aplokiem tiem pietiek ar zāli, bet ziemas ēdienkartē ir siens, skābsiens un kā našķis par labu uzvedību tiek arī spēkbarība.
Redzot vienkopus tik dažādus dzīvniekus, rodas jautājums – kā tie sadzīvo. Agris ierunājas, ka apzināti izvēlējies šādas sugas, jo nekad neturētu bīstamus dzīvniekus. “Tāpēc man nav strausu. Tādu “slepkavu” man nevajag. Strauss saimnieku respektēs vien tad, ja tas būs lielāks par pašu putnu. Es negribu dzīvot ar bailēm, ka tik mani nenosit. Citi ņem slotu padusē, lai ieietu aplokā pie strausa olu paņemt. Es tā nevēlos. Mums ir labsirdīgi dzīvnieki,” saka saimnieks.
Vaicāti, par ko saimniecībā ir vislielākais prieks, Zane nosmej: “Par to, ka zālīte mazāk jāpļauj.” Agris sievai piekrīt, taču stāsta, ka drīz būs arī nelieli ienākumi. “Plānojam, ka aitas savairosies un varēsim nodarboties arī ar gaļas tirdzniecību, jo kaut kad no šī visa jābūt arī atdevei. Tirgošanai būs paredzētas Romanova aitas gaļa. Tā gan ir dārgāka, taču gaļai nav tās specifiskās piegaršas, ko mūsdienu pircēji negrib. Kad beigsies zemes darbi, savedīsim apkārtni kārtībā, lai to, kas mums ir, varam rādīt arī citiem. Mazais zoo tiks vēl papildināts, jo pavisam drīz ganāmpulkam piepulcēsies vācu purva aitas, šajās brīvdienās atvedīs muflonus. Intensīvi meklējam ko interesantu, vēl neredzētu.”
Tāpēc man nav strausu. Tādu “slepkavu” man nevajag.
Agrim Mārsnēnos ir vēl arī briežudārzs, kur vairāk dzīvnieku nekā pie mājas. Savulaik viņš turējis arī cūkas, tām aplokiem izmantotais žogs iegādāts “treknajos gados”, tagad tas lieti noder mazajam zoo. Grūtības sagādājot atrast darbīgas vīrieša rokas, kas palīdzētu aplokus ierīkot un stabus skaistā līnijā sarakt.
Saimniecībā viss gādāts par pašu līdzekļiem. Bernāti nevēlas ņemt ne kredītus, ne līdzfinansējumu, tāpēc lietas dara lēnām un pakāpeniski, tā sakot, cik rocība atļauj. No kredītiem un saistībām attur grūti paredzamā nākotne. Agris saka, ka nevar paredzēt, kas notiks pēc gada, kur vēl pēc pieciem vai desmit.
Tomēr par vienu gan viņi ir vienisprātis, to prieku, veselību un ekoloģiski tīro vidi, kādā Bernāti dzīvo, viņi nekad nemainītu. Viss esot katra ieguldītā centa vērts: “Mums ir pašu audzētu putnu olas. Viena paipalu ola atsver desmit parastās vistu olas. Tas ir pats dabīgākais, kas vien var būt. Mēs bērniem dodam labāko- pašaudzētus dārzeņus, gaļu, turklāt Agrim ir vēl viens hobijs-medības, tā kā mums ēdienkartē nav vienveidības. Mēs dzīvojam ekoloģiski tīrā vidē un patērējam augstvērtīgu pārtiku,” saka Zane, bet Agris turpina, sakot, ka arī graudus audzē paši un nekādas ķīmikālijas to audzēšanā neizmanto.
Viss esot katra ieguldītā centa vērts
Par darbu Agris nesūkstās. Bernātu īpašumā ir ap 300 ha zemes. Vasarā jāapstrādā lauki un pļavas, ziemā saimnieks dodas mežizstrādes darbos. “Vecklabos” viss ir līdzsvarā, jo mājas soli un bērnu audzināšanu uz saviem pleciem iznes Zane. Tagad tik jāgaida mazā zoo sarkanās lentas griešanas diena un jābrauc lūkot, kas jauns būs piepulcējies eksotiskajiem dzīvniekiem.
Comments