“Graudu pirmapstrādes un glabāšanas kapacitāte Latvijā pie šādiem laika apstākļiem joprojām ir nepietiekama,” saka Lauksaimniecības pakalpojumu kooperatīvā sabiedrība “VAKS” valdes priekšsēdētājs Indulis Jansons: “Ja graudu elevatori nemaksātu miljonus, tad to skaitu būtu jādubulto.”
Graudkopjus nereti piesauc kā veiksmīgu savstarpējās sadarbības piemēru, pretēji piensaimniecības nozarē notiekošajam. “Lai arī graudkopībā kooperatīvu nozīme un ietekme joprojām pieaug, konkurence ir pietiekami spēcīga, to pamatā veido ārzemju kapitāla graudu nozares uzņēmumi,” atzīmē I. Jansons, piebilstot, ka nevienā nozarē nekas nenāk viegli un pašsaprotami.
Prātīgāk pelnīt ar kopīgi veidotu uzņēmējdarbību, nevis sēdēt pašam uz sava īpašuma un brīnīties, kāpēc mums Latvijā tā neveicas?
“VAKS” priekšsēdētājs uzskata, ka sadarbības principi ir jāmāca jau skolas solā, lai vēlāk tos veiksmīgi varētu pielietot kā uzņēmējdarbībā, tā jebkurā citā sfērā: “Taču pie mums notiek otrādi. Katram bērnam jau skolā tiek skandināts, ka viņš ir īpaša individualitāte, bet vēlāk, viņam pieaugot un mēģinot ielauzties uzņēmējdarbībā, nākas vilties - kāpēc no vienas idejas nesanāk bizness? Varbūt tā vietā vajadzētu samesties vairākiem kopā, izcelt labākās idejas, apvienot spēkus un tad runāt par biznesu! Prātīgāk pelnīt ar kopīgi veidotu uzņēmējdarbību, nevis sēdēt pašam uz sava īpašuma un brīnīties, kāpēc mums Latvijā tā neveicas?”
Gan publiskās diskusijās, gan presē I. Jansons sabiedrību ne reizi vien mudinājis aizdomāties par kooperāciju: “Lauksaimniekiem ir jāsadarbojas, ja tas notiks, arī apkārt daudz kas veidosies un attīstīsies. Būtiski, ka, īstenojot šādu modeli, visa peļņa paliktu Latvijai, attiecīgi - viss, ko mēs nopelnam, tiktu atpakaļ zemniekiem. Tas, ko nopelna investori, agri vai vēlu tiks aizvests projām, bet mēs paliksim un turpināsim kā nespējnieki. Labi, ja cilvēkam ir ambīcijas, taču lietām jāpieiet racionāli. Naudu jau nenopelnīsi tikai ar to, ka esi kaut kā īpašnieks. Ja uzņēmēji nepelnīs, arī visai sabiedrībai nekā nebūs.”
Katram bērnam jau skolā tiek skandināts, ka viņš ir īpaša individualitāte, bet vēlāk, viņam pieaugot un mēģinot ielauzties uzņēmējdarbībā, nākas vilties.
Jansons domā, ka individuālismu, kurā dominē es, man un mans, un tagad veidoja arī Latvijas politiskā atmosfēra, tāpēc arī piensaimniecības nozare nespēj atgūties: “Ja Latvijā būtu spēcīgāka un efektīvāka kooperācija, būtu pilnīgi cita situācija, bet šobrīd apstākļus piena nozarē pilnībā kontrolē pārstrāde. Pārstrādes uzņēmumi pienu pērk tik lēti, cik vien var nopirkt (un to nevar pārmest, jo visi grib nopirkt lētāko izejvielu), saražoto pārdod tirgotājiem, kas arī pa vidu labi dzīvo, bet visu smagumu nogrūž uz lauksaimniekiem. Tad lauksaimniekus aizsūta uz Zemkopības ministriju, lai palūdz kompensāciju, un viss var sākties no gala. Tā pēdējos gados ir ierasta prakse, taču mūsu lauksaimniekiem jāiemācās aizstāvēt savas intereses, un zemniekiem nav citas iespējas, kā tikai kooperēties.”
Minot, ka zemkopības ministrs Jānis Dūklavs ne reizi vien devies uz Briseli pārstāvēt Latvijas lauksaimnieku intereses un runājis par krīzes situāciju piena nozarē, I. Jansons saka, ka: “Jā, protams, ministrs ir darījis daudz, lai būtu kompensācijas, bet tas ir stipri par maz, ja zaudējumi, kas veidojas šajā krīzē Latvijas piensaimniecībai, ir mērāmi simtos miljonu: “Daudz šeit varētu palīdzēt Latvijas sabiedrība, kas pirktu vairāk Latvijā ražotus pārtikas produktus, tādējādi vairāk naudas paliktu Latvijas lauksaimniekiem un valsts budžetam, t.i. pensijām, izglītībai, medicīnai un citām vajadzībām.”
Mūsu lauksaimniekiem jāiemācās aizstāvēt savas intereses, un zemniekiem nav citas iespējas, kā tikai kooperēties.
Izskanējušo viedokli, ka pašlaik kāds neredzamais trešais apzināti mēģina iznīcināt piena nozari Latvijā, I. Jansons atzīst par apšaubāmu. “Pirmkārt, jau tika likvidētas kvotas. Piensaimnieki savulaik sabūvēja lielas fermas, ņēma kredītus, kurus paši pirms tam arī lobēja, panāca labu atbalstu, un visi gaidīja, kad varēs palielināt ražošanu. Jau tad bija jāaprēķina riski, kas notiks, kad kvotu vairs nebūs. Mūsu pašu piena ražotāji taču redzēja, ka, piemēram, Nīderlandē ir jaunas tukšas fermas, gatavas momentam, kad atlaidīs kvotas. Mūsējie taču zināja, ka ražošana un līdz ar to konkurence būs daudz lielāka, cenas pienam varētu samazināties. (Protams, situāciju vēl saasināja Krievijas aizliegumi ievest produkciju.) Tāpēc tagad par vēlu gausties, un šī situācija ir laba mācība, ka nauda jānoliek labajos laikos, nevis tad, kad iet slikti. Ir saimnieki, kas iekļaujas tirgū, bet viņi arī strādā.”
Sarunā pieminētais bezdarba līmenis laukos un mūžīgās grūtības ar labi kvalificēta darbaspēka piesaisti, kas bieži tiek minēts kā arguments lauksaimnieku grūtībām, I. Jansons komentē: “Ir jānodrošina darbs, jāmaksā normālas algas, tad problēmu būs mazāk. Zinu daudzus lauksaimniekus, kuri rēķinās ar saviem darbiniekiem, kārtīgi viņus atalgo un arī kopīgi ar strādniekiem domā, kā ražot, kā naudu nopelnīt. Tur neviens prom no darba neiet, bet, ja zemnieks negrib maksāt, tad arī paliek tikai tie, kas pie veikala stutē sienas. Mums ir jāsaprot, ka darbaspēks ir resurss, kas šodien var izvēlēties starp pabalstiem, darbu ārzemes vai darbu savā novadā.”
Comments