Dr. agr. Arta Kronberga savu zinātnieces ceļu uzsāka pirms 22 gadiem. To, ka ies zinātnes ceļu, A. Kronberga zināja agrā jaunībā un šo izvēli ne brīdi nav nožēlojusi. Pašlaik viņa strādā SIA "Field and Forest" vadošās pētnieces amatā un ir tritikāles selekcionāre.
-Kā nonācāt pie zinātnes?
A.K.: Tās laikam ir ģimenes tradīcijas, jo abi mani vecāki ir agronomi un arī vecvecāki bijuši lieli Zemgales zemnieki. Agronoma virzienu biju iecerējusi jau bērnībā. Spilgti atceros, kā vidusskolas vecumā, mamma toreizējā Lauku Avīzē parādīja sludinājumu, kurā rakstīts, ka Maskavas Lauksaimniecības akadēmija uzsāk jaunu apmācību kursu laukaugu ģenētikā un selekcijā. Vienpadsmitā klasē, jau skaidri zināju, ka studēšu Maskavā.
-Runājot par zinātniekiem, prātā nāk epizodes no Holivudas filmām, kurās atspoguļo jukušus zinātniekus, ap kuriem valda haoss, kamī viņi paši labi orientējas, pa laikam kaut ko uzspridzinot. Kāds zinātnieks esat Jūs?
A.K.: (Smejas). Tas tiešām ir tāds filmu priekšstats, jo ņemot vērā, ka es esmu iepazinusi zinātnieku pasauli, varu apgalvot, ka viņi ir tādi paši cilvēki, kā visi pārējie. Katrā profesijā var atrast visādu tipu cilvēkus, ar dažādiem raksturiem. Protams, ir jautājums, kādas rakstura iezīmes konkrētā profesijā kaut ko dod. Varētu piekrist par haotismu, bet tas ir druscīt nepieciešams, lai radītu tās jaunās idejas un paietu solīti uz priekšu, lai zinātu, ko tālāk pētīt un, lai tas būtu uz nākotni vērsts rezultāts. Arī es pašlaik radu līdzīgu iespaidu, bet tas sakritis ar lielo slodzi, kad jādara vairāki darbi vienlaicīgi. Principā tas nav pareizi, jo es ļoti novērtēju Norvēģijas piemēru, kur viņiem ir iespēja pasēdēt klusumā un mierā. Lai jebkurš pētījums būtu kvalitātīvs, vajag daudz domāt un tam neder šī steiga, kas ir mums. Mums trūkst tā miera. Fiziski jau mēs paspējam vairāk, bet domāšani laika, diemžēl, nepietiek.
-Ar zinātnieku asociējas, teju biedējoši gudrības dziļumi, bet jūs sakāt, ka zinātnieki tādi paši cilvēki, kā pārējie. Kā ar komunikāciju?
A.K.: Par zinātnisko vidi runājot, ir visādi. Tas ļoti no personības atkarīgs. Iespējams, ka augsti zinātniskās aprindās, kur ir akadēmiskais piesitiens, tur varētu būt jūtama distancētība, bet mums tiem “parastajiem” nav problēmas. Mēs ļoti labi komunicējam savā starpā. Ģimenē arī izturamies vienkārši un, pasarg Dievs!, ja tagad jāpiedomā pie katra vārda, ko runā.
-Cik daudz laika Jūs pavadāt laboratorijas?
A.K.: Mūsu laboratorija ir lauks. Es darbā noteikti pavadu vairāk kā astoņas stundas. Baltajos halātiņos strādā tīrajās laboratorijās, mūsu laboratorija ir lauks ar augiem, un baltā halātiņa vietā gumijas zābaki.
-Pēdējā laikā lieto tādus vārdus, kā konkurētspējas palielināšana, kas ir diezgan izplūdis apzīmējums. Vai tad Latvijā ir spēcīga un piesātināta zinātne, ka varam runāt par konkurenci, nevis eksistenci?
A.K.: Domāju, ka Latvijā ir spēcīga zinātne, ir gudras galvas, bet lielākā problēma ir neesoši ieguldījumi infrastruktūrā. Neesam tādā līmenī, ka par to nebūtu jādomā un līdz ar to mēs, teorētiski varam, bet praktiski nespējam, tāpēc atpaliekam tajā, ko varētu izdarīt. Otra lieta, druscīt nāk līdzi padomju laika elpa. Lai mēs gūtu ievērojamus rezultātus un atpazīstamību, mums jāapgrozas zinātniskajā vidē, jābraukā uz kongresiem. Tas nav tikai tāpēc, lai mēs papriecātos un aizbrauktu ceļojumā, bet gan lai pastrādātu. Konkurētspēju jau veicina pieredzes apmaiņa starptautiskos projektos. Tas nodrošina mūsu atpazīstamību. Ar piedalīšanos un stāstīšanu par sevi un tā jau ir tā konkurētspēja. Mums bija projekts kopā ar Dienvidu partneriem un projektu vadītājs, portugālis, atzina, ka Latviešu kolēģiem var uzticēties un ar mums var sadarboties arī tālāk. Es domāju, ka Latvijas zinātniekiem vairāk vajadzētu iet apritē, jo iespējas ir.
-Kā iedalās zinātne?
A.K.: Jāsaprot, ka zinātnē ir divas daļas. Ir fundamentālā pētniecība, kas nenes tūlītēju labumu, bet tā nepieciešama, lai mēs varētu saprast, kā turpmāk strādāt. Citreiz tā ir viena frāze vai viens teikums, kas parāda virzienu, un tad nākamā daļa, kas ir lietišķā pētniecība, skaidrība daudz ātrāk dos pienesumu.
-Medijos, it īpaši tiešsaistes medijos, bieži piemin pētījumus, bet daudz mazāk pētniekus un zinātniekus. Kāpēc tā?
A.K.: Es esmu secinājusi, ka zinātniekiem vairāk vieglā un saprotamā valodā jāstāsta par sevi, lai mūs sadzird. Diemžēl, laika trūkuma dēļ, tas nav viegli, bet ļoti nepieciešams. Tad arī no sabiedrības varēs dzirdēt atzinību, par mūsu darbu. Tā iespējams vienam otru sadzirdēt. Pēdējā laikā situācija uzlabojas un ir daži raidījumi, kuros runā ar Latvijas zinātniekiem, arī Lauksaimniecības Universitāte pēdējā laikā izvērsusi atpazīstamības kampaņu. Pamazām kaut kas jau notiek, bet uz to būtu jāvirzās mērķtiecīgi un vairāk.
-Rodas priekšstats, ka skolas sagatavo konkurētspējīgus studentus, bet Izglītības un zinātnes Ministrija nenāk kopā ar Ekonomikas Ministriju un neveido konkurētspējīgu vidi Latvijā, līdz ar ko speciālisti tiek aizvilināti uz ārzemēm, tā ir?
A.K.: Tur jau tā problēma, ka skolas sagatavo labus pētniekus, bet jāsaprot, kā šos cilvēkus saglabāt, kā nepieļaut viņu aizplūšanu uz citām valstīm. Ja viņam nebūs stabilitātes, strādājot Latvijā, viņš, protams, meklēs citas iespējas.
-Vai cilvēki zinātniskos institūtos jūstas droši par savu nākotni?
A.K.: Es domāju, ka īsti nē, jo mums valstiskā līmenī nav skaidri redzama startēģiska attīstības politika. Nav tā sajūta, ka mēs tiešām varēsim strādāt pie stabilām algām un nodarboties ar pētniecību. Esam tādu īstermiņu projektu ietekmē, bet katram projektam beidzoties ir kaut kas izpētīts un saprast, bet nav jau turpinājuma! Tāpat nav zināms, kad radīsies nākamā iespēja pieteikties projektiem. Šāda situācija izdara lieku papildus speidienu no malas.
-Kā piesaistīt jaunos pētniekus?
A.K.: Lai ietu zinātnē, acīs jābūt dzirkstelītei, tas ir jebkurā profesijā. Mums sevi vairāk jāreklamē, skolās jāveicina zinātniski pētnieciskie darbi, lai topošais speciālists saprastu, uz ko viņš iet. Manuprāt, pēdējos gados nav strādāts pie tā, kurp jaunatnei iet. Otrs spēlētājs ir darba videi, lai jaunais speciālists atnākot un ieraugot skaistu vidi vēlētos darboties, nevis viņam jāstrādā ar vecu lūzni. Visas lietas ir savstarpēji saistītas.
-Ir tā bijis, kad gribējies vienam kaut ko unikālu atklāt?
A.K.: Jā. Bet tas ir tāds jaunības maksimālisms. Tikai ar gadiem saproti, ka īstenībā katrs nelielais solītis, par kuru esi pavirzījies, arī ir solītis un tas ir ieguldījums kopējā devumā, kas svarīgs. Tādi, kuri kardināli kaut ko atklās nebūs daudz, bet pārējais notiek no maziem solīšiem, kas kopā saliekot dod rezultātu.
-Kā ir ar akadēmisko personālu? Vai skolās pasniedzēji nav novecojuši?
A.K.: Jā, pasniedzēji ir novecojuši. Man ir saikne ar LLU un es to ļoti labi redzu. Šo problēmu ir radījis ilgstoši zems attalgojums. Ja šis jaunākais pasniedzējs saņemt tuvu minimālai algai, tad viņš nav motivēts tur palikt, lai cik ļoti viņam iedegtos acis par zinātni. Tikko radīsies iespēja, viņš aizies. Es ļoti labi redzu, kā lauksaimniecībā, pēc disertāciju aizstāvēšanas jaunie speciālisti aiziet strādāt konkurētspējīgos ražošanas uzņēmumos, kur viņus paņem, zinot, ka sagatavots augsta līmeņa speciālists.
-Pašlaik Latvijā ļoti popularizē “zaļo dzīvošanu” un “zaļo domāšanu”, tāpēc bieži, kur dzird pieminām zinātniekus vai ģenētiku, raidīti nosodoši komentāri. Kā Jūs skatāties uz “zaļo domāšanu”?
A.K.: Mēs strādājam ar klasisko selekciju, kuros tiek izmantoti gēnu pētījumi, bet tie ir gēni, kas jau šķirnēs ir dabīgi. Ja runājam vispārīgi, tad šī ir viena no lietām, kur zinātniekam ir jābūt vidutājam. Skaidrs, ka ražošanā galvenais ir peļņa, bet tomēr jāsaprot, vai mēs pelnam igtermiņā vai nē. Līdz ar to zinātniekam būtu jābūt vidutājam un jāpasaka, kur ir tas optimālais virzienas, kādā iet, lai mēs runātu par zaļu Latviju un zaļu pasauli nākotnē, bet no otras puses arī pelnītu. Tieši mēs, zinātnieki, redzam visas puses un visas intereses. Mums būtu jābūt tiem kas sabiedrībai izskaidro informāciju, kas ir nepareiza.
Comments