Apolonija un Madis Bīberi dzīvo Vaives pagasta “Vecpinderos”. Mada tēvs savulaik bijis veterinārārsts, un, tā kā Ulmaņlaika ēkā bija veterinārais iecirknis, ģimene padomju laikos to iegādājusies savā īpašumā. Tuvu viena otrai pieguļ vēl četras dzīvojamās mājas. Madis saka - labi, ka tā, jo pāris kaimiņu savu zemi neapsaimnieko, tādējādi dodot iespēju Bīberu saimei strādāt ar lielāku vērienu. “Ja būtu jāiztiek ar saviem 24 hektāriem, tad nekas prātīgs te nesanāktu,” nosaka saimnieks.
“Vecpinderes” ir bioloģiskā piensaimniecība un saimniece klāsta, ka ne mirkli neesot šaubījušies par videi draudzīgu saimniekošanu, jo vēl tagad, atceroties kolhozu laikus, pārņemot šausmas. “Tā pārspīlētā pesticīdu lietošana man vienmēr šķitusi briesmīga. Padomju laikos strādāju noliktavā, un atceros, kā jutos, kad visas cukurbiešu sēklas bija jākodina ar borskābi. Tolaik nebija nekādu aizsargtērpu, viens ķitelītis un mute aizsieta ar marles gabaliņu. Atbraucot mājās, seja dega kā ugunīs, tad iedomājieties, kas tā par koncentrāciju! Mūsu bērnībā arī tā saukto dustu, indīgu ķimikāliju, daudz lietoja, tāpēc iespēja dzīvot bez ķīmijas mums ar vīru šķita īpaši pievilcīga.”
Pārspīlētā pesticīdu lietošana man vienmēr šķitusi briesmīga.
“Vecpinderu” kūtī pašlaik ir trīs slaucamās govis, telīte un septiņi gaļas lopi. “Mēs nedrīkstam lietot nekādu ķīmiju vai slāpekļa mēslojumu, toties laukos iestrādājam kūtsmēslus. Raža ir apmierinoša, bet nekad nebūs kā tiem, kas lieto ķīmiju, ar to jāsamierinās. Bioloģiski audzēt noteikti ir grūtāk, rezultāts nebūs izcils, taču tik mazā saimniecībā nav vajadzības kaut ko intensificēt.
Runājot par graudaugiem, pārsvarā sējam vasaras kviešus, ar rudziem un citiem ziemājiem neaizraujamies. Pieredze rāda, ka viena lauka abos galos situācija krasi atšķiras, grozies kā gribi, ziemāji ir diezgan prasīgi. Te tie izsalst, te noslāpst, tad tiem par sausu, tad par slapju, beigās tik un tā jāpārsēj. Apkārtējie lauki ir diezgan slīkšņaini, un ziemājiem tas nepatīk. Mācoties no senču pieredzes, redzam, ka visos laikos šai vietā piemērotāki bijuši vasarāji. Tā kā ražojam bioloģisko pienu, piena lopiem sējam arī zālājus.
Bioloģiskā lauksaimniecībā, kā zināms, jāievēro augseka, audzējamā kultūra ik pa gadiem jāmaina, lai novērstu kaitīgo organismu vairošanos, saglabātu bioloģisko daudzveidību un palielinātu ilgtspējīgu augsnes auglību. To arī cenšamies praktizēt. Lai gan audzējamie laukaugi vienā vietā būtu jāmaina ik pa gadam vai diviem, esam iemācījušies gūt atdevi, mainot to arī reizi trijos gados,” saka Madis.
Bīberi ar lauksaimniecību nodarbojas kopš astoņdesmitajiem gadiem, saimniekošanai vajadzīgais krājies lēni. Tagad pašiem ir sava traktortehnika, nav jāgaida uz kaimiņiem. “Kādreiz traktors cilvēkam nemaz nedrīkstēja piederēt un liela vajadzība jau arī nebija, jo pārsvarā turēja tikai vienu govi, toties, nododot pienu, varēja iegūt gandrīz otru algu. Kad sākās juku laiki, nopriecājāmies, ka, turot piecas govis, arī par pienu dabūsim piecreiz vairāk, taču nekā! Par laimi, neesam atkarīgi no piena cenas kāpumiem un kritumiem, jo savu pienu nepārdodam pienotavām, bet tirgojam tiešajā tirdzniecībā. Gadu gaitā mums izveidojies savs klientu loks, ir ap 20 pastāvīgo pircēju, tāpēc sūdzēties nevaram,” saka saimniece. Tomēr saimnieks piebilst, ka cilvēkiem vēl arvien esot ļoti zema pirktspēja, tāpēc liela pieprasījuma pēc bioloģiskās pārtikas nav. “Kaut mūsu bioloģiskais piens ir lētāks nekā veikala atšķaidītais, cilvēki tik un tā pērk to, jo sūkstās, ka īstais piens pārāk ātri saskābst. To nevar nedēļu turēt siltā istabā uz galda. Rīdzinieki varbūt arī gatavi pirkt pienu par eiro litrā, taču laukos ir cita situācija. Te jau palikuši vairs tikai pensionāri,” saka Madis, bet Apolonija piebilst, ka arī jaunie neesot pircēji, jo ģimenes strādā pilsētā, tāpēc pa ceļam uz mājām izdevīgāk ieiet veikalā, nekā apbraukāt saimniecības.
Lai gan audzējamie laukaugi vienā vietā būtu jāmaina ik pa gadam vai diviem, esam iemācījušies gūt atdevi, mainot to arī reizi trijos gados.
Savukārt gaļas lopi esot saimnieces lolojums, kas ienes arī kādu eiro. Šķirnes liellopu iegāde izmaksājot dārgi, ganāmpulka atdeve pirmajos gados esot minimāla, tāpēc Apolonija devusi priekšroku krustojumiem. “Telītes nepieciešamības gadījumā paturam, bet bullīšus realizējam “Gaļas lopu izsoļu namā”. Tas pašlaik ir ļoti izdevīgi,” stāsta Apolonija, piebilstot, ka vietējais tirgus ir vājš, jo specializēto gaļas šķirņu liellopu gaļa ir pārāk dārga vietējam patērētājam.
Saimnieki domā, ka zemkopības politika valstī ir nestabila, bez skaidrām nākotnes aplēsēm, taču atzīst, ka īsta stabilitāte lauksaimniecībā nav bijusi nekad. “Visu laiku kaut kas mainās, bet mēs saimniekojam tāpat, kā to darījuši mūsu senči, un neko citu arī nemākam. Dienās, kad aizbraucu uz Rīgu, jūtos kā saslimis, tāpēc zinu, ka mana vieta ir šeit,” saka Madis.
Tuvojoties pavasarim, saimnieki pošas dārza darbiem. Apolonija audzē gurķus, tomātus, dažādas saknes, taču īpašs prieks esot par pupām. Dārza veltes tiek radiniekiem, kaimiņiem un bērniem. Bērni gan vēl pagaidām nedomā nākt uz laukiem, taču Madis pārliecināts, ka mīlestība pret zemi, pret saimniekošanu un savu sētu nāks ar gadiem. “Katrā ziņā pamats ir sagatavots, padomos arī neesmu skops, bet, kamēr ar visu paši tiekam galā, tikmēr jaunie uz laukiem nedomā nākt. Kad jau vairs nevarēsim, jācer, ka palīdzēs,” tā saimnieks.
Comentarios