Mājražotāja, cēsniece Karīna Broka gaļas produktus gatavo Priekuļu novadā, Jāņmuižā, ar tiem iepriecina vietējo pircēju, kas dodas uz tirgu izcilas garšas meklējumos. Nav aiz kalniem diena, kad netālu no ražotnes būs izremontēts dzīvoklis un viņa uz Jāņmuižu pārcelsies pavisam.
“Šajos gados esmu sapratusi, ka pircēji kļuvuši izsmalcinātāki, viņi meklē to, kā nav veikalā, kaut ko atšķirīgu, kaut ko unikālu. Nepērk tikai gaļu, nedodas uz tirgu tikai pēc dārzeņiem, pērk piena produktus, mājās gatavotu maizi, kūpinātas zivis. Viņu interešu uzsvars likts uz produktu bez E vielām. Šo pircēju segmentu neuztrauc cena un īsie realizācijas termiņi, tieši pretēji - viņi tajā saskata dabiskos procesus, proti, ja īsts piens, tad pēc trijām dienām saskābs, ja vietējais tomāts, tad pēc nedēļas sāks bojāties, un tā ir labi, ir pareizi,” saka Karīna.
Pircēji kļuvuši izsmalcinātāki, viņi meklē to, kā nav veikalā, kaut ko atšķirīgu, kaut ko unikālu.
Mājražotāja novērojusi, ka vienā ģimenē var būt dažādi ēšanas paradumi, kāds vairāk patērē dārzeņus, cits gaļu: “Nav vajadzības pēc lieliem pirkumiem. Kāpēc pirkt vairākus kilogramus kakla karbonādi, ja to ēd viens cilvēks? Pircējs pastāv, padomā un tad izvēlas no visa pa druskai. Turklāt tirgū pirms pirkšanas produktus var nodegustēt, un tā cilvēks iegādājies tieši to, ko apēdīs. Citreiz, kā tautā saka, prasās tikai “piesiet dūšu” un viss.”
K. Broka ir lauku cilvēks, viņas mūžs bijis saistīts ar lopiem un gaļas gatavošanu. “Kādu brīdi esmu strādājusi picērijā, tad gaļas kombinātā. Kad Cēsīs kombinātā viss mainījās, nolēmu uzsākt mājražošanu,” tā sieviete. Pašlaik viņa tirgo svaigo gaļu, nedaudz kūpinājumus, gatavo kupātus, pastēti un auksto gaļu. Pie receptēm nonākusi pakāpeniski, izmēģinot dažādas garšvielas un gatavošanas tehnikas. Katrs produkts tiek pakļauts vērtēšanai, viņas lielākā žūrija esot ģimene. “Ģimene ir visgodīgākā un pati skarbākā, vēlēdami izdošanos, bērni pateiks visu, kā ir,” saka topošā jāņmuižniece, piebilstot, ka gaļu viņa ņem no viena un tā paša zemnieka, kā arī iepērk no uzņēmuma “Nākotne”. Tā kā K. Broka gaļas produktus negatavo lielos daudzumos, viņa iepērk pārdesmit kilogramu gaļas, tik, cik spējīga uzglabāt.
Ģimene ir visgodīgākā un pati skarbākā, vēlēdami izdošanos, bērni pateiks visu, kā ir.
Pirmie soļi patstāvīgā biznesā esot smagi, jo ikkatra kustība prasa pacietību un investīcijas: “Četras reizes braucu šo dzīvokli skatīties, bet man patika, ka telpas atrodas pirmajā stāvā. Tās bija pilnībā nolaistas, nācās pamatīgi ieguldīt. Nekas nav atpelnīts, un šaubos, vai ar mājražošanu ieguldīto atpelnīšu, taču man ir, ar ko nodarboties, un vēlāk dzīvoklis paliks bērniem.”
K. Brokas darbošanos bremzējot dažādas birokrātiskas prasības, kā, piemēram, ūdens kvalitātes analīzes: “Tās Pārtikas veterinārajām dienestam jāiesniedz ik pa diviem gadiem, bet šajā mājā ir centralizētais ūdensvads, cilvēki ūdeni lieto pārtikā, tam veiktas visas nepieciešamās pārbaudes, nesaprotu, kāpēc man tās jāveic papildus? Tomēr prasība paliek prasība, un, kamēr visi dokumenti nav sakārtoti, tikmēr nekas nenotiek. Ir dažas pozīcijas, kurās prasības ir ļoti absurdas vai pieeja pārāk skrupuloza, piemēram, nepietiek, ka uz aukstās gaļas marķējuma ir uzrakstīti visi tās gatavošanai izmantotie produkti, dabūju aizrādījumu, ka tie nav sarakstīti pareizā secībā.
Kamēr visi dokumenti nav sakārtoti, tikmēr nekas nenotiek.
Manuprāt, cilvēki daudz vairāk iesaistītos uzņēmējdarbībā, kaut arī nelielos apjomos, bet ģimenei iztiku nodrošinātu, ja kontrolējošās iestādes nešķistu tik biedējošas un varenas. Protams, arī institūcijās strādā tikai cilvēki, kas dara savu darbu, un gan jau paši saprot dažu prasību absurdu, bet kāpēc gan “lekties”?”
Konkurence regulē preces cenu, lai tā kļūtu pieņemama gan pircējam, gan ražotājam, tomēr sacensība starp mājražotājiem, veikalniekiem un dažādiem starpniekiem var samazināt izredzes iespiesties tirgū, jo šķiet, ka visi pircēji jau sadalīti. Tomēr K. Broka uz situāciju raugās optimistiski, sacīdama: “Katram pircējam ir sava aura. Turklāt es nenodarbojos ar izbraukuma tirdzniecību, bet tirgoju produkciju stacionāri, zem jumta, un laikapstākļi nekad nav šķērslis.
Pirmdienas man paiet ražotnē, visu dienu sēžu pie katliem, griežu, šmorēju, vāru, bet pārējās dienas braucu uz Siguldas tirgu. Zinu, ka ir mājražotāji, kam patīk produkcijas gatavošanas process, turpretī komunikācija ar pircējiem ir kā zobu sāpes, bet man patīk gan viens, gan otrs. Es tirgus dienas gaidu ar prieku. Ir cilvēki, kas kritizē, prasa, kur gaļa pirkta, bet esmu pacietīga. Stāstu, ka gaļa vietējā, ka varu uzrādīt gaļas izcelsmi, tad cilvēki atmaigst. Savukārt kritiku uztveru ļoti nopietni, jo tā ir visgodīgākā atsauksme, turklāt, pateicoties klientu izteiktajām domām, zinu, kam pievērst uzmanību, pie kā vairāk piestrādāt. Klientiem svarīgs noformējums, un taisnība, ka cilvēks “ēd ar acīm”. Protams, viņi saprot, ka nedaudz pelēcīgāks kūpinājums ir veselīgāks par to koši sārto, bet ar acīm novērtē, kāds izskatās tirgotājs, kāds stends, kā prece izvietota. Nevar pa roku galam kaut ko samest uz galda un stāvēt aiz letes kā lācis pēc ziemas miega.”
Pirmdienas paiet ražotnē, visu dienu sēžu pie katliem, griežu, šmorēju, vāru, bet pārējās dienas braucu uz Siguldas tirgu
Agrāk K. Broka tirgojās Cēsīs, bet Cēsu tirgus esot labi izreklamēts, tāpēc tirgotāju vairāk nekā pircēju. Turklāt iedzīvotāju skaitliskais kritums esot jūtams pa gadiem. “Pēdējā laikā uz Cēsu tirgu nāca pārsvarā veci cilvēki, taču Siguldā nāk ģimenes ar bērniem. Siguldā ir vairāk darbavietu, daudzi strādā Rīgā, līdz ar to siguldiešiem lielāka pirktspēja. Arī vizuālās atšķirības redzamas kā uz delnas- sirmgalvji saposušies, groziņi pie rokas, bet Cēsīs iedzīvotāji pieticīgāk ģērbušies un pirktspēja zemāka,” saka mājražotāja, pošoties nākamajam darba cēlienam.