Andrejs un Vizma Šarapovi 2004. gadā nodibināja SIA “Vālodžu pakalni” un nu ir eksperti gaļas liellopu audzēšanā. Lai gan liellopu audzēšanai ir perspektīva, ganāmpulka iegāde prasa lielas investīcijas un no riskiem nav pasargāts neviens.
Šogad uz ziemu saimniecībā paliks 59 Šarolē govis, 20 ataudzējamās teles un 3 lielie vaislas buļļi. Pasaulē ir ap 30 gaļas liellopu šķirņu. Gaļas liellopi aug ātrāk par piena govīm. To gaļai piemīt izcilas īpašības, jo lopiem ir labi attīstīta muskulatūra tajās ķermeņa daļās, kur ir visvērtīgākā gaļa. Gaļa ir maigāka, sulīgāka, taukiem cauraugušās muskuļu šķiedras veido tā dēvēto marmorēto gaļu. Nobarotie liellopi līdz 30 mēnešu vecumam sasniedz 500-800 kg dzīvsvara. Kautiznākums ir liels 60-70%. ”Ja septiņos mēnešos Šarolē sver 400 kg, tad piena govs 200 kg, varbūt pat mazāk. Es nekad nepārdodu savu lopu dzīvsvarā, bet tikai uz izkāvumu, jo rezultāts būtiski atšķiras. Mēs audzējam tikai Šarolē un brangākā govs mūsu ganāmpulkā pašlaik sver 800 kg dzīvsvarā,” saka Andrejs.
Gaļai piemīt izcilas īpašības, jo lopiem ir labi attīstīta muskulatūra tajās ķermeņa daļās, kur ir visvērtīgākā gaļa.
Reizi gadā Vizma un Andrejs savus lopiņus nodod Liellopu izsoļu namam. Šogad uz Mazzalvi aizveda 21 bulli un ar izsoles iznākumu ir ļoti gandarīti: “Šī ir pagaidām vienīgā gaļas liellopu izsole Latvijā un mēs tajā piedalāmies katru gadu, jau no 2010 gada. Solītāji ir dažādi-turki, lietuvieši, vācieši, katrā ziņā gribētāji ir,” tā Vizma.
Latvijā, it īpaši pēdējā laikā, piena krīzes dēļ dzird, ka zemniekiem palielinājusies interese par gaļas lopu audzēšanu, taču galu galā nav skaidrs, vai patērētājs vispār spēj saprast atšķirības, ir labi informēts par šīs gaļas vērtību un spēj to atpazīt. Saimnieki saka: “Ja gribu ieiet Cēsu veikalā un nopirkt Šarolē, Limuzīna vai Hailandes liellopu gaļu, tas nav iespējams, tādas gaļas tur vienkārši nav! Atpazīstamākos lielveikalos ir liellopu gaļa, bet nav norāžu, no kādas saimniecības gaļa nākusi, kas tā par šķirni un vai tas tik tiešām ir jaunlops, nemaz nerunājot, tas ir piena lops vai gaļas lops. Izņēmums, laikam ir vienīgi Sky veikals Rīgā.”
Varētu šķist, ka risinājums būtu iebraukt saimniecībā un pirkt pa tiešo no audzētājiem, taču tas izrādās nav tik vienkārši: “Mums ir bioloģiskā saimniecība, ir pieejams arī kautuves pakalpojums, kur vēl piedevām safasē gaļu, tomēr mēs kaujam vienu bullīti gadā, tikai savām vajadzībām. Pārējos lopus nododam eksportam.” Saimnieki zina teikt, ka lai gan iecere audzēt bulli, ar domu, meklēt gaļai noietu Rīgas restorānos var izskatīties cerīga, jārēķinās, ka restorāni paņems tikai steikus un karbonādi, bet liellopam ir vienlīdz daudz arī kauli: “Mēs gaļai nododam brāķētās govis, taču arī to gaļa lielākoties aiziet uz ārzemēm, kur tai ir pavisam cita cena,” piebilst Andrejs.
Saimnieki nonākuši pie secinājuma, ka vietējie patērētāji ne tikai nevar atļauties pirkt tik ekskluzīvu gaļu, kuras cena ir par pāris eiro dārgāka, bet: “vietējais patērētājs labprātāk iegādāsies cūkgaļu, vistu, trusi vai jēra gaļu, jo tādi ir latvieša ēšanas paradumi. Baltās govis vēl ir svešas.”
“Vālodžu pakalni” pārdod vienīgi telītes ganāmpulka ataudzēšanai. Jautāti, cik tad viena tāda telīte maksā, viņi atbild, ka : “Vienas septiņus mēnešus vecas telītes cena ar PVN vidēji ir 650-700 eiro, bet ir saimniecības, kur pārdod dārgāk. Savukārt bullīši, kas aiziet eksportā izsoļu namā var pat sasniegt cenu pie 900 eiro bez nodokļiem. Te arī atbilde, kāpēc izdevīgāk lopus audzēt eksportam, nevis gaļai, turklāt vietējam tirgum.”
Vietējais patērētājs labprātāk iegādāsies cūkgaļu, vistu, trusi vai jēra gaļu, jo tādi ir latvieša ēšanas paradumi.
Ar nelielu piemājas dārziņu mazprasīgajām Šarolē tomēr nepietiks, jo, kā stāsta Vizma, vienai zīdītājgovij ar teļu platību ziņā jāparēķina vismaz divi hektāri: “Mums ir ganības, kurās mēs ganam tūlīt no agra pavasara, ir platības, ko mēs nopļaujam lopbarībai, skābbarībai un sienam. Mūsu gadījumā ganāmpulks ir sadalīts trīs baros un katram baram ir sava novietne. Lai gan šos lopus nevajag slaukt un katru dienu mēsli nav jāmēž, bez darba viņi neizaug. Mēs savus lopus barojam divas reizes dienā, bet vasarā, kad ganāmpulks izdzīts ganos, lopus nevajag barot, toties jāpārvelk elektriskie gani, divreiz dienā jābrauc skatīties, vai meža zvēri nav pārrāvuši aploku. Bez uzraudzības nedrīkst atstāt.”
Lielai daļai Latvijas gaļas lopu audzētājiem ir bioloģiskās saimniecības un kā domā Vizama ar Andreju, tas ir ar nolūku, tikt pie platību maksājumiem: “Ar gaļas lopiem ir iespējams izpildīt visas uzstādītās prasības, jo, piemēram mūsu gadījumā, spēkbarība nav vajadzīga, ir tikai pastāvīgās pļavas un ganības, graudus neaudzējam. Tāpēc, lai iegūtu papildus līdzekļus, zemnieki dibina bioloģiskās saimniecības.”
Perspektīva gaļas liellopu audzētājiem ir, bet vai piena lopu audzētājiem tik raiti izdosies pārsviesties uz gaļas lopiem, nez vai. Saimnieki brīdina par lēnu atdevi un ilgu procesu. No pašu pieredzes stāsta: “Ja nopērk gadu vecu telīti, to pirmo reizi lecina, kad viņai ir gandrīz divi gadi, no tā brīža paiet vēl deviņi mēneši, tad vēl septiņi mēneši, kamēr tas teļš izaug. Turklāt mūsu gadījumā, ne visas govis atnesās veiksmīgi, arī ar tādu risku jārēķinās. Katrā gadījumā, iesākumam jāņem 20 teles un izcils vaislas bullis, jo šie lopi veiksmīgāk apsēklojas dabiskā ceļā.” Zemniekam, kas apņēmies nodarboties ar gaļas liellopa audzēšanu, jābūt gatavam uz sezonāliem ieņēmumiem, visveiksmīgāk veicas tiem saimniekiem, kas ieņēmumus dažādojuši, jo jābūt gatavam pirmos gadus liellopu audzēšanu sponsorēt.
Perspektīva gaļas liellopu audzētājiem ir, bet vai piena lopu audzētājiem tik raiti izdosies pārsviesties uz gaļas lopiem, nez vai. Saimnieki brīdina par lēnu atdevi un ilgu procesu.
Vaicāti par citiem draudiem ganāmpulkam, Andrejs zina teikt, ka Zaubes pusē siro vilku bari, kas lielākus kreņķus sagādā tieši aitu audzētājiem. Vēl nesen mednieki nošāvuši vilku māti, turpat saimniecības tuvumā. Par laimi, Šarapovu ganāmpulkam briesmas nedraud, ja vien: “Kāda govs neatnesas ganībās. Šīm govīm ir tāds niķis, piecas dienas teļu slēpt garā zālē. Zīdītāj govs nedzīvo teļa tuvumā, bet tikai aiziet to pabarot. Ja vilks jaunuli atrod, rezultāts skaidrs, bet daba tā iekārtojusi, ka šie mazuļi ir bez jebkādas smaržas un plēsējs to nevar uzost.”
Comentarios